ieraksts 345

Ebreju svētku aprakstu salīdzināšana Ex 23:14-19, Ex 34:18-26, Dtn 16:1-18 un Lev 23 tekstos

Apskatot svētku aprakstus, pamanāmākais, kas jau sākotnēji, neiedziļinoties teoloģiskajās konstrukcijās, ir novērojams – Leviticus 23. nodaļas autora (iespējams arī vēlākais redaktora) vēlmi nodrošināt pareizu svētku un tajos notiekošo rituālu norisi, jo tie ir JHVH svētki[23:4], kurus svinēt par pienākumu ir uzlicis Viņš.
Tātad mērķis ir ļoti skaidrs un saprotams – nosvinēt JHVH svētkus pareizi – neapgrēkojoties.
Exodus 23:14-19 un Exodus 32:18-26 esošos problēmu risina ļoti vienkāršoti, atstājot daudz vietas personigajai un lokālajai interpretācijai, savukārt Leviticus autoram tas šķiet nepieņemami, jo neskaidri definētās darbībās var izraisīt JHVH dusmas un sodu [Lev 23:29-30]. Tamdēļ Leviticus teksts definē pareizo kulta redzējumu par svētku norisi (svinēšanu), laika atskaiti, gada sadalījumu [Lev 23:5, Lev 23:11, Lev 23:15, Lev 23:24, Lev 23:34] un priesteru pienākumus [Lev 23:10-11, Lev 23:20], neaizmirstot norādīt uz priesterim atdodamo upura daļu [Lev 23:21]), savukārt Deuteronomium autora mērķis ir norādīt uz oficiālā kulta vietu (savdabīga opozīcija Leviticus tekstam, kurā norāda uz iespēju svinēt, tātad arī upurēt, svētkus itin visur [Lev 23:3], necentralizējot kulta praksi viena punktā (vietā)), izskaužot lokālo kultu svētvietas [Dtn 16:2]. Savukārt Exodus tekstu uzdevums ir dot sākotnējās norādes, kuras būtu izprotamas ikvienam JHVH kulta piekopējam, neatkarīgi no viņa teoloģiskā redzējuma, jo teksta autoram pamatuzdevums ir aizsākt, nospraust un apzināt oficiālā kulta tradīcijas, pie reizes izdabājot ģimenes un lokālā kulta praktizētājiem.
Lai apliecinātu savas domas patiesumu Leviticus teksta autors, apgalvojumus apstiprina, pastiprina tam piesaistot Mozus dialogu ar JHVH vai Izraēlu [Lev 23:1, Lev 23:9-10, Lev 23:23-24, Lev 23:26-27, Lev 23:33-34 un Lev 23:44].

Rūpīgāk Exodus 34:24 redzam, ka šis teksts ir veidots no JHVH kā Cēbaota pozīcijas, kurā viņš izlemj apkārtējo tautu likteņus, protams ar nosacījumu, ja Izraēls trīs reizes gadā svin JHVH noteiktos svētkus [Ex 34:23]. Pretēji šim, ja pēc deportācijas (vai tās laikā) tapušajā Deuteronomium aprakstītais atalgojums par svētku pareizu noturēšanu ir svētība no JHVH puses [Dtn 16:15, Dtn 16:18], bet par apkārtējo tautu un valstu iznīcināšanu teksts vairs nevēsta.

Papildus der atzīmēt četru tekstu iespaidu uz kulta un tā likumu, noteikumu attīstību, sākot ar gaļas un piena produktu nošķirtību [Ex 23:19], beidzot ar sociālo atbildību par trūcīgajiem līdzcilvēkiem [Lev 23:22], kā arī JHVH pavēli šabata laikā nestrādāt pilnīgi visiem, tai skaitā vergiem [Dtn 16:11, Dtn 16:14], kā arī sodu par šīs norādes nepildīšanu [Lev 23:29-31].

Protams, šajos tekstos ir kopējā vadlīnija – šabatu šabats [Lev 23:3, Lev 23:32], kurš ir kā lielākā svētība, ko JHVH caur saviem svētkiem dāvā kulta praktizētājiem (interesanti, ka Leviticus 23:32 tiek izjaukts septiņu dienu cikls, pārveidojot to par devītās dienas kulmināciju, pieļauju domu, kas šāda nekonsikvence ir radusies saskaroties ar apkārtējo tautu reliģijām un laika atskaiti, tamdēļ šāda sinkrētismam piedienoša kļūda ir iekļuvusi tekstā).
Vēl der atzīmēt, ka šabats kalpo arī kā saliedēšanas pasākums, jo Izraēla vīriem bija pienākums un iespēja sapulcēties vienā teltī, lai paralēli kulta rituāliem aprunātos [Lev 23:4, Lev 23:8, Lev 23:35] un pārspriestu aktualitātes un problēmas viņu dzīvē un vienotos par kopējiem nākotnes plāniem, kas savukārt palīdzēja nosargāt gan dzimtas, gan kulta tālāku pastāvēšanu.

ieraksts 344

Lai arī daudzu Bībeles pētnieku Vecās Derības centra meklējumi, nereti, ir noveduši strupceļā, vai arī bijuši maldīgi – uz ko norāda arī sava darbā “Passion of God: A Center in Biblical Theology” Deivids M. Karrs (David M. Carr) jau pirmās sadaļas “Methodological Introduction” pirmajās divās rindkopās, tomēr tas nekavē šādu centru meklēt un mēģināt definēt arī Karram, savus meklējumus pamatojot ar fon Rada (Gerhard von Rad) darbos atrodamo skeptisko attieksmi pret šādu centru teoloģisko konstruēšanu, kas paša fon Rada tekstos, ironiskā kārtā, tomēr esot izgaismojies, kā JHVH pašatklāsme, kuru, iespējams, varot uzskatīt par šādu kopēju un vienotu centru, ap kuru un kura iedvesmota, caurausta ir Vecā Derība.

Deivids M. Karrs nepiedāvā izvirzīt priekšplānā kādu no Vecajā Derībā sastopamajām teoloģijām vai notikumiem, bet gan aplūkot tekstos sajūtamās un izlasāmās JHVH īpašās attiecības ar Israēlu, kurās varot saskatīt kaisli, iekāri un greizsirdību. Uzsvars tiekot likts uz kaisli, kura nepārtop seksuālā kontaktā (šis apgalvojums nebūs īsti konsekvents, jo 14. lpp. aprakstītas pravieša Jeremija žēlabas par JHVH ielaušanos viņa dzīvē, šo ielaušanos pielīdzinot izvarošanai [Jer 20]).
Israēla un JHVH attiecības izpaužas kā gādīga, tomēr greizsirdīga un atriebīga vīra, no JHVH puses, un neuzticīgas sievas – staigules, no Israēla puses, sadzīvošanas stāsts.
Šis Deivida M. Karra piedāvātais Vecās Derības centrs, kā koncepcija Israēlam bija labi izprotams, jo tas dzīvoja patriarhālā sabiedrībā, kurā sievietes uzdevums un pienākums bija paklausīt vīram, savukārt par laulības pārkāpšanu, vai nevainības zaudēšanu pirms tām, tā tika bargi sodīta no vīra puses, tomēr tas nenozīmēja, ka arī vīram bija piemērotas tik pat stingras prasības, jo viņš drīkstēja apņemt arī citas sievas, pirkt prostitūtu pakalpojumus un stāties intīmos sakaros pirms laulībām. Manuprāt, šī alegorija par vīru un sievu, ir izmantota, lai Israēls varētu attaisnot visas piedzīvotās grūtības un mokas, kuras tika piedzīvotas, jo gluži kā sieviete, kuru bez pašas piekrišanas izprecina, arī Israēls sevi juta kā ar varu paņemts JHVH apgādībā, par pakļaušanos saņemot apsolījumu kļūt par lielu, varenu un daudzskaitlīgu tautu. Savukārt JHVH nostatīšana vīra, lasīt varenā kunga lomā, bija skaidra norāde uz Israēla bezspēcību attiecībā pret JHVH lēmumiem un spēku (varenumu). Skaidri definētas attiecības, kuru pamatā ir līgums, bija izplatīta prakse Tuvajos Austrumos, tamdēļ starp JHVH un Israēlu Sīnāja kalnā tika noslēgta derība ir tikai likumsakarība, kurā Israēlam paskaidroti tā pienākumi pret kungu (vīru) JHVH.

Savukārt cita Israēla un JHVH attiecību šķautne iezīmeja kaisli, par kuru varam lasīt “Dziesmu dziesmā” (interesanta iezīme, Karrs ir pieslējies tradicionālajai skolai, kura nesaredzēja šajā literārajā darbā iekāri un seksuālas darbības starp vīrieti (lirisko es) un sievieti, tomēr Karrs domu ir modificējis, apgalvojot, ka šis teksts ir kā mīlas apliecinājums starp Israēlu un viņas vīru JHVH).
Ir jāsecina, ka šīs Israēla un JHVH attiecības ir savdabīgs cikls, kurā ir vairāki posmi, kas ietver jaunavības, šķīstības atgūšanu [Jer 31:1-3], jaunas derības noslēgšana (drīzāk gan vecās derības atjaunošana un papildināšana), kaisles laikmets (kad Israēls dzīvo kopībā un mīlestībā ar savu kungu, vīru), atkrišana un krāpšana (kuras laikā Israēls novēršas no JHVH, nereti to sākt krāpt ar citiem dieviem, pārstāj To klausīt, būt kopā ar To), JHVH greizsirdības lēkme, kas rezultējas ar dusmām un sodu pār Israēlu, kam savukārt seko sagrēkojušā Israēla bēdas un vaimanas par uzliktā soda bardzību, kā arī piedošanas lūgšana kungam (vīram/JHVH), kam seko šķirstīšanās un attiecību atjaunošana ar JHVH.

ieraksts 343

Kaut kad ļoti sen, sen ar Bernhardu sēdējām un dzērām alu, un sākām runāt par mūsu leksikā esošo vārdu kopu “es tevi mīlu!” (Bernharda gadījumā “jeg elsker deg!”) — secinājām, ka intravertajiem ziemeļu iedzīvotajiem, pretstatā anglosakšiem, kuri savu “love”, pievieno klāt, nereti, pilnīgi nejēdzīgi, šī frāze izsaka daudz dziļākas un patiesākas jūtas, jo izdabūt šos vārdus lauka no latvieša vai norvēģa nemaz nav tik viegli.

Apliecinājumu, manis paustajai domai, var sajust pašā vārdu izrunā, jo latviski tie skan smagi un monotoni, praktiski bez emocionālā piesitiena, pretstatā franciski (Je t’aime) vai, pat, vāciski (Ich liebe dich) — tajos jau ir ietverta kaisles dzirksts, kas padara vārdus vieglāk izsakāmus, tomēr reizē arī seklākus un tukšākus.

ieraksts 342

Imanuēls Bencingers “Ievads Vecajā Derībā”

Imanuēla Bencingera stāstījums ir vēsturiski horizontāls, gandrīz netiek pieļauta doma par Bībelē esoša Jeremijas teksta neviendabību un autoru dažādību, ja neskaita dažu nodaļu piedēvēšanu Jeremija līdzgaitniekam Bārūkam (kurš nevien ir pierakstījis Jeremija sacīto, bet arī rakstījis pats, bez pravieša virsuzraudzības) un trīs rakstvietu acīmredzamo neiederību un nepamatojamo atrašanos tekstā. Interesanti, ka stāsta neviendabība tiek skaidrota ar redakcionālajām kļūdām, kuras tika pieļautas sadalot sākotnējos sacerējums dažādās grāmatās vai nodaļās.

Sava ievada sākumā Imanuēls Bencingers apraksta Jeremijas iniciācijas brīdi pravietībā, kas pēc viņa domām norisinājās Josijas valdīšanas trīspadsmitajā gadā, savukārt aicināšanas laikā Jeremija esot juties par jaunu, tamdēļ I. Bencingers secina, ka topošā pravieša vecums tanī laikā ir bijis aptuveni 25 gadi, pārdomu loģikas ķēdi turpinot un noslēdzot, tiek noteikts Jeremijas dzimšanas gads, ap 650. gadu pirms Kristus, savukārt miršanas – pēc 585. gada.
Tas ko nepasaka I. Bencingers, tomēr pēc apraksta ir nojaušama, ir iniciācijas šamaniskā daba. Jeremija gluži kā šamaņi JHVH aicinājumu noraida, bet tikā pēc savdabīga tirgošanās, pārrunu un pārdomu brīža piekrīt uzņemties pravieša pienākumus (jāpiemin, ka ari Mozus uzsākot savu darbību līdzīgā veidā centās atteikties no JHVH uzliktā pienākuma). Tamdēļ ir secināms, ka Jeremija reliģiskā prakse sākotnēji ir saskārusies ar praviešu šamaisko atzaru.
I. Bencingers raksta arī par Jeremija dzīves sākumu, lai pēcāk pamatotu pravieša pēcākos konfliktus ar Jeruzalemes priesteriem un viņu ideju sekotājiem. Aprakstot Jeremija piedzimašanu priesteru ģimenē lauku pilsētiņā Ānātotā, kura atrodas piecu kilometru attālumā, ziemeļaustrumos, no Jeruzalemes (autors izvirza pieņēmumu par iespējamo Jeremijas izcelšanos no Ēlī dzimtas, jo pēdējās ziņas par kādu no dzimtas pārstāvjiem ir par Ebjātāru, Sālamana izraidīto priesteri, kurš uz dzīvi apmetās Ānātotā). Par pravieti Jeremija tapis laikā, kad no ziemeļiem iebruka skiti, tamdēļ I. Bencingers pieļauj domu, ka šis satricinājums bija kā katalizators, lai Jeremija izjustu aicinājumu pravietot. Šo apgalvojumu pamatojot rakstos, kuros tiek apdziedātas draudošās briesmas no skitu puses.
I. Bencingers raksta, ka Jeremija sākotnēji esot pravietojis savā dzimtajā pilsētā, bet tur saskāries ar nepatiku no iedzīvotāju puses, kuri arī esot vēlējušies viņu nogalināt.
Tamdēļ Jeremija pārcēlās uz Jeruzalemi, kur sastapa, viņaprāt, ar iedzīvotāju netiklību, nešķīstību, kā arī, nepatiku pret viņa sludināto vēsti. Papildus spriedze radīja saskarsme ar Deuteronomium garā izvērsto reformu aizstāvjiem, kuri uzskatīja, ka pestīšanas laiks ir pienācis, pretstatā Jeremija sludinātajam tikumības atjaunošanai, lai novērstu Izraēla bojāeju.
I. Bencingers izvirza tēzi, ka pēc Karkemīšas kaujas, 605. gadā pirms Kristus, Jeremija esot apjautis babiloniešu spēku un varu, tamdēļ sācis pravietot par draudošajām briesmām no Babilonijas puses. Tamdēļ Jojākīma valdīšanas ceturtajā gadā (604. pir.K.), Jeremija savam paziņam Bārūkam nodiktē pareģojumus, kurus Bārūks nolasa Jeruzalemes iedzīvotājiem, diemžēl ķēniņam Jojākīmam šie pravietojumi izraisīja dusmas, tamdēļ viņš sagrieza tīstokli, nobeigumā iemetot to ugunī.
I. Bencingers uzsver, ka ķēniņa Jojākīma sacelšanās pret Babiloniju, kuras vasalis viņš bija, rezultējas, kā Jeremijas pravietojumi piepildīšanās dzīvē. Savukārt pēc ķēniņa Jojākīma nāves, viņa dēlu un augstākās sabiedrības pārstāvjus, pēc Jeruzalemes iekarošanas, deportē uz Bābeli.
Tiek aprakstīta jaunā Babilonijas vasaļa Sedekijas vēlme kopā ar kaimiņu tautām cīnieties pret babiloniešu kundzību, un Jeremija mēģinājumi Sedekiju atrunāt, iesakot padošanos. Tomēr Sedekija ignorējot vēsturisko pieredzi, noraidīja Jeremija pravietoto, un iesloga pravieti par valsts nodevību.
I. Bencingers savu stāstījumu nobeidz ar Jeremijas aizbēgšanu trimdā uz Ēģipti, kur turpinājis sludināt pret jūdu neīsto, tomēr piekopto kultu, kā arī izsakot nožēlu par Jeremijas nāvi aprakstošās informācijas neesamību.
Turpināt lasīt “ieraksts 342”

ieraksts 341

29 Un Dievs teica: “Redzi, es jums dodu visus stādus, kas briedina sēklu, kas ir uz visas zemes, un visus kokus, kuru augļi briedina sēklu, – tie ir jūsu ēdamais! 30 Un visiem zemes zvēriem un debesu putniem, un visiem, kas rāpo pa zemi, kam dzīvības elpa, lai ir par barību visādi zaļoksni stādi!” Un tā ir.

Bībele, 1. Mozus grāmata (Latvijas Bībeles Biedrība, 2012)