ieraksts 360

  • Jauni glābēju depo celti neekonomiski, tā dēļ nepietiek naudas trūkstošajam aprīkojumam.
  • Glābēju darba apstākļu uzlabošanai piešķirtā nauda tērēta administrācijas telpām.
  • Kādu glābēju depo izmantoja medību kluba vajadzībām. Par to Valsts kontrole vērsās KNAB, un ministrija sola pārbaudi.  LSM 09.05.2018

Pašlaik vairākās vietās Eiropā notiek mežu ugunsgrēki. Piemēram Zviedrijā tie ir 250 kvadrātkilometru platībā.  Salīdzinājumam – Talsu novada Valdgales pagastā, tie ir astoņi kvadrātkilometri. Un šeit nav tik drūmas prognozes kā Zviedrijā, kur jau rēķinās ar to, ka nodzēst pilnība ugunsgrēkus izdosies tikai līdz ar sniega uzsnigšanu. Turpināt lasīt “ieraksts 360”

podkāsts 6

Sestā podkāsta ieraksta viesis ir Kārlis. Runājam par savvaļas dzīvnieku izmantošanu cirka izrādēs, mājdzīvnieku un mājlopu turēšanu, un medībām. Vēl podkāsta ieraksta laikā izskanēja aicinājums cilvēkiem pārtraukt vairoties, vismaz, turpmākos trīsdesmit gadus un zemsaviešiem kopā ar tautfrontiešiem nodibināt savu cirka trupu, lai sāktu izklaidēt (beidzot!) bērnus. Turpināt lasīt “podkāsts 6”

podkāsts 5

Piektā podkāsta ieraksta viesis ir Māris, ar kuru kopā runājām par reliģiju, tās vietu Eiropas kultūrtelpā un Latvijas Universitāti, kuras ājurvēdas un homeopātijas profesionālajām pilnveides izglītības programmām pievienosies arī Latvijas katoļu baznīcas vadīta fakultāte, kas nevien ir pretrunā akadēmiskajiem principiem, bet arī, manuprāt, pārkāpj Universitātes satversmi (punkti: 3.5, 3.6, 3.8, 4.2, 4.7, 4.27, 4.28, 5.2, 6.3) un Latvijas Republikas Satversmes 99. pantu. Turpināt lasīt “podkāsts 5”

podkāsts 4

Ceturtā podkāsta ierakstā sarunājos ar foršo Edgaru par vārdu populisms un demagoģija nozīmi, un kā tos pašlaik izmanto mediji. Mēģinām saprast, kas ir vox populi. Kritizējam mediju vēlmi iztēloties savu auditoriju aprobežotāku un neizglītotāku, nekā tā ir. Ceturtā podkāsta ierakstā sarunājos ar foršo Edgaru par vārdu populisms un demagoģija nozīmi, un kā tos pašlaik izmanto mediji. Mēģinām saprast, kas ir vox populi. Kritizējam mediju vēlmi iztēloties savu auditoriju aprobežotāku un neizglītotāku, nekā tā ir. Un protams patērzējam par vēl šo to. Turpināt lasīt “podkāsts 4”

ieraksts 359

Gandrīz mēnesi jau ierakstu podkāstus, kuros sarunājos ar draugiem. Tos var noklausīties šeit.
Šoreiz gan posts nebūs par to. Bet gan par veidu kā tos klausīties, ja vēl nezini kā. Redz, ar iPhone lietotājiem ir viegli. Viņiem ir iTunes. Platforma, kas atbalsta arī podkāstus. Ar Android ir sarežģītāk. Protams, netik’ sarežģīti kā ar Spotify, kuri ļauj podkāstus klausīties tikai no mobilajam ierīcēm, kā arī, tur ir pieejams ļoti ierobežots daudzums podkāstu kanālu, jo Spotify ir paturējis sev tiesības izvēlēties satura veidotājus, kurus viņi vēlas redzēt, pareizāk gan dzirdēt, savā platformā. Android ierīcēs it kā ir iespējams izmantot Google Music, kas ir maksas serviss, tomēr ir vēl papildus čakars. Google Music pašlaik neļauj pievienot Latvijā veidotu saturu. Tamdēļ nākas izmantot trešās puses izstrādātas aplikācijas. Ir iespēja lietot Pocket Cast, kas gan maksās €2,99. Bet ja nav vēlmes tērēties, tad ir iespēja izmantot aplikāciju kuru lietoju es pats. Turpināt lasīt “ieraksts 359”

podkāsts 3

Šajā reizē mans viesis ir Annija. Un mēs runājam par filmām, Nacionālo Apvienību un tas politiķiem (čau, Kirštein), homoseksualitāti, un spēju iekļaut, nevis atraidīt. Turpināt lasīt “podkāsts 3”

podkāsts 1

Šis ir pirmais podkāsta ieraksts, kuru publicēju paša blogā, tamdēļ uzaicināju tajā piedalīties manus draugus — Edgaru un Didzi — lai kopīgi aprunātos gan par pārgājušajiem laikiem, kad darbojāmies vortālā Publikai un kopā ierakstījām podkāstu “Alus Pučs“, kas kādu brīdi bija dzirdams arī Radio NABA ēterā, gan nedaudz patērzētu par pašlaik aktuālo. Turpināt lasīt “podkāsts 1”

ieraksts 358

Ja neskaita šahu, tad kopumā mani tiešam neuzrunā spēles. Gan galda, gan dator’. Nesaredzu tajās pievienoto vērtību dzīvei vai sadzīvei. Jā, Minecraft patīk kā koncepts — virtuālais, divdesmit pirmā padsmita Lego. Bet tas nenozīmē, ka esmu gatavs pavadīt minūtes, stundas vai dienas, tajā kaut ko darot. Tomēr pagājušajā nedēļā nedaudz mainīju savu nostāju. Pat sāku spēlēt. Jo iznāca Pokémon GO. Pašlaik ir noieti gandrīz 50 kilometri, sasniegts septiņpadsmitais līmenis, bet Pikaču (ピカチュウ) aizvien nav notverts! Protams pati aplikācija ir drausmīga — bremzē, karas, ievāc kaudzi datu par lietotāju. Ja, šajā sociālo tīklu uzplaukuma laikmetā, vēl bija kāds privātums atlicis, tad tagad no tā (pilnīgi droši) vairs nav pat kripatiņas (iPhone lietotāji sākumā, pirms tīmeklī tik sacelts troksnis, ļāva izstrādātājiem brīvi piekļūt arī epastā esošajā sarakstei, kontaktiem un kalendāram — tātad visam). Spēles dēļ, šķiet, Latvijas un Pasaules internetveikali piedzīvo strauju kāpumu pieprasījumam pēc ārējiem akumulatoriem mobilām ierīcēm. Bet tas nemaina paša fenomena būtību! Šī ir viena no pirmajām spēlēm, kura masām (lai to piedzīvotu pietiek ar viedtālruni) piedāvā augmentēto (papildināto) realitāti. Protams būtisks aspekts daudziem ir melanholiskās atmiņas, kas saistās ar bērnību/jaunību, kuras laikā kā viena no izklaidēm bija tieši Pokémonu animes stilā zīmēto “multeņu” skatīšanās vai iesmiešana par tām. Un redz, pašlaik ir dota iespēja pašiem būt par Ešiem Ketčumiem (Ash Ketchum) un skraidīt apkārt ķerot virtuālo pokemonus reālajā vidē. Vidē kurā pavadām savu ikdienu un sadzīvi! Tātad spēles panākumu pamatā ir iespēja ikvienam no mums ikdienas gaitās, kuras dažreiz var sanākt vienmuļas un garlaicīgas, padarīt nedaudz (labi — daudz!) interesantākas un jautrākas. Ieviest savā rutīnā rotaļas elementu, kas tiek papildināta ar medību dziņu. Protams iepriekš jau tas tika darīts. Bet tas bija citādi. Neviens tetris vai Candy Crush nesniedz pieredzi un sajūtas, kas rodas ķerot pokemonus sev apkārt. Jo iepriekš tas viss notika tur — Internetos, datorā, virtuālajā realitātē. Ne šeit. Neapšaubu, ka virtuālā realitāte un mūsu pilnīga iesaiste caur dažāda veida ierīcēm arī atradīs savu vietu, nevien dažu nūģu sabiedrībā. Bet VR aizvien nav tas, ko cilvēka prāts vēlas. Un Pokémon GO to pierāda. Rau’, cilvēku vienmēr ir mēģinājuši padarīt par daļu no virtuālās realitātes. Ievilkt tajā. Piespiežot atteikties no tā, kas viņam ir apkārt. Bet tagad ir otrādi. Spēle ir izvilkta no virtuālās realitātes pie cilvēkiem. Kļūstot par papildinājumu mūsu ikdienas realitātei. Un tajā arī ir tā sāls. Tas ir iemesls, kamdēļ cilvēki pavelkas un sāk spēlēt. Robeža ir nojaukta. Turpināt lasīt “ieraksts 358”