ieraksts 327

Kaut kāds negatīvisms valda, tracina cilvēku nekonsekvence un konformisms, vēl uz nerviem krīt lielīšanās ar izlasītajām grāmatām, bez maz tas it kā būtu baisais skils, ka ir uzmests skats Čomskijam (diemžēl nav ne smakas no spējas prātā izanalizēt izlasīto un paturēt svarīgāko). Un mana klusēšana nenozīmē, ka neesmu lasījis, vienkārši uzskatu lielībniekus par pajoliņiem. Man nav jāatsaucas uz citiem, lai palielinātu izteiktās domas svarīgumu.

Un vēl.
Māsas un brāļi, ja mēs neatzīstam savu esību, būtību un redzējumu, tad tūlītēji kļūstam līdzīgi Pēterim, kas gailim dziedot, noliedza biedrošanos ar Jēzu. Identitāte ir viena no personības sastāvdaļām, apgalvojot, ka negribi lai tiek karinātas birkas, pierādi savu nespēju atrast vietu šajā pasaulē, vai arī esi liekulis un melis, kas tikai spēlē teātri citu priekšā, patiesībā domājot pilnīgi citādi.

ieraksts 310

Grāmata, kas manu pasaules skatījumu izmanīja visvairāk, laikam, ir “Skrūvšņores vēstules“, jo pēc šī K.S. Luisa garadarba, kļuvu nedaudz iecietīgāks pret brāļiem un māsām. Nē, es nesaku ka pārstāju ņirgāties pilnībā, tomēr sāku apzināties vairāk, to ko špļauju laukā. Zinu, zinu… tie 25% krievu asiņu dara savu, rezultātā pārāk bieži esmu ekspresīvs un neapdomīgs. Sāls ir tajā, ka sāku mācīties likt lietā latvisko lēnprātību(~50%) un vācisko(25%) racionalitāti, lai vecumdienās mani sabiedrība neaizdzītu dzīvot Ziemeļvidzemes mežos.

httpvh://www.youtube.com/watch?v=XVaJTRxq6N8
My Own Private Alaska — After You

ieraksts 278

Citi brauc ar sabtransu un lasa grāmatas, vismaz es tā ceru, jo savādāk tas būtu izcili nelietderīgi pavadīts laiks, bet man šis mirklis iet secen, minoties diemžēl nesanāk, vismaz pagaidām. Toties man ir iespēja lēkāt pa apmalēm, ieklausīties pilsētā, lamāties ar šoferiem, kuri bieži saņem vējstiklā manu vidējo pirkstu. Un jā, zīlīšu papi dzied pat stingrā salā.

ieraksts 215

Šorīt autobusā sāku lasīt Nila Saksa “Paradīze atnāks ārieša izskatā“. Lasot nepameta sajūta, ka Nils ir sačakrējis labu stāstu piesātinot to ar epitetiem, smalkiem aprakstiem un citām figņām, bez kurām varēja iztikt. Tikai tādā gadījumā jau tā mazā un plānā grāmatiņa būtu par 70% plānāka, un diezin vai varētu Valterā un Rapā par to prasīt 3 latus un 45 santīmus. Un vēl pateicoties Konstantinova tēlainajam rakstības stilam, man gribas viņu salīdzināt ar Beni.
SUX.

ieraksts 150

Kad biju daudz jaunāks, viena no manām mīļākajām grāmatām bija René Goscinny un Jean-Jacques Sempé “Le petit Nicolas“. Mazajam Nikolā bija klasesbiedrs Agnan (Aņans), kurš bija skolotājas mīlulītis, savukārt pārējiem viņš nepatika, tomēr to nesita, jo Aņans valkāja acenes.

Mini, mini manu mīkliņu! Kas viņš ir?