ieraksts 351

Lai arī biju plānojis balsot 12. Saeimas vēlēšanās par 14. sarakstu, tomēr, šķiet, esmu pārdomājis. Un tam nav ne mazākās saistības ar to, ka aizvien uzskatu Latvijas politisko sistēmu par farsu, kurā valda, pēc skaita nelielas, cilvēku kopas, kuras cīnās par varu un materiālajam interesēm, slēpjot savu rīcību aiz etniskās spriedzes, ko paši veicina. Kas gan būtu Ušakovs bez Iesalnieka, un otrādi? Pat nespēju atcerēties vēlēšanas, kurās latvieši nav baidīti ar krieviem, kā pretindi tam iesakot visas latviskās partijas. Bet krieviem stāstīts, ka tikai balsojot par krieviem, beidzot tiks apturēti šausminošie cilvēktiesību pārkāpumi, kas tiek pastrādāti pret šo etnisko grupu no latviešu puses. Šogad nāk klāt arī karš Ukrainā un Vladimira Putina neoimperiālistiskās tieksmes, kas visu politisko vidi Latvijā padara vēl sačakarētāku kā iepriekš.

Vēlos atzīmēt, ka neticu (ai, kā man netīk šo vārdu lietot ārpus reliģiskā konteksta) “Zaļo un Zemnieku savienība” vēlmei pēc vēlēšanām viedot koalīciju ar “No sirds Latvijai” un “Saskaņu”, jo zaļzemnieku vēlētājs, lai arī parasti neiedziļinās politiskajos procesos, un viņam tīk šeptīgi saimnieki, ir savā apziņā latvietis. Un tā ir viena būtiska nianse, ko ignorē, piemēram, Aivars Ozoliņš un viņam līdzīgi domājošie. Šis vēlētājs ir nacionāli orientēts. Bet tas nav nacionālisms, ko pārstāv “Nacionālā Apvienība” un pārējie dzintara latvieši, kas labprāt 21. gadsimtā staigātu apkārt 12. gadsimtā valkāta apģērbā Latviešu fašistiskā vadoņa uzraudzībā. Šī ir cita nacionālisma deviance. Zaļzemnieku vēlētājs labprāt piemin Ulmaņlaikus, lai gan viņam patīk arī tagadējo laiku sniegtās baudas, kas nevien ir alus dažāda tilpuma plastmasas traukos un “Latvijas Radio 2” zvaigžņu ietrallinātas zaļumballes, bet arī iespēja pašmaukties ar nodokļu nomaksu, samērā brīva attieksme pret darbalaiku, zvilnēša vakarā pie televizora, kā laikā tiek lamāti politiķi vai dzerts Korvalols, kamēr mūsējie spēlē hokeju, utt. Tamdēļ viņi var nepiedot šeptīgajiem saimniekiem nodevību — sapīšanos ar krieviem. Atcerieties kā izgāja LSDP, kad viņi Rīgas domē izveidoja koalīciju ar PCTVL? Ja jūs esat to aizmirsuši, tad tas nenozīmē, ka līdzīga amnēzija ir Augustam Brigmanim.
Bet pie tā, ka “Zaļo un Zemnieku savienības” biedru rindas nepapildina “Reģionu Apvienība”, “LSDSP” un “Kristīgie Demokrāti”, manuprāt, ir vainojama vien partiju vadītāju varaskarīte. Tamdēļ iesaku atrast iespēju priekšnieciņiem aizbraukt medībās un ieiet pirti. Latviešu vēlētajam tas nākotnē ļautu vieglāk izvēlēties sev tīkamos politiķus, bet partijām būtu mazāki izdevumi reklamējoties.

Savukārt, ja pie varas siles prāvas daļas tiks Inguna Sudraba ar savu kvazireliģisko kustību, tad būs ļoti interesanti vērot aktivitātes saistībā ar ārpolitiku. Rau, Latvijai būs jāpilda Eiropas Savienības prezidējošās valsts pienākumi, tātad Rīga būs pilna ar visādiem ārvalstu politiķiem, kurus Sudraba uzskata par cilvēcei draudīgās reptiļu rases pārstāvjiem… Tādas astrālas cīņas Latvijas zeme vēl nebūs pieredzējusi. Cerams, ka glābiņš netiks meklēts pie gaismas dvēseles Vladimira. Papildus tam, veselības aprūpes sistēma piedzīvos ilgi gaidītās reformas. Precīzāk vakcinācija tiks atzīta par draudu Latvijas iedzīvotāju veselībai.

Tātad, mans jautājums. Kuri ir tie ļaudis, kas Vienotības rindās ir opozīcijas sastāvā, partijā valdošajiem Āboltiņas un Straujumas grupējumiem? Ilze Viņķele? Uģis Rotbergs? Kuri?

ieraksts 350

1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību. Latvijas tauta izcīnīja savu valsti Brīvības cīņās. Brīvi vēlētā Satversmes sapulcē tā nostiprināja valsts iekārtu un nolēma sev Satversmi. Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību, 1990. gada 4. maijā atjaunojot valstisko neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata. Tā godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, nosoda komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus. Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības un ciena mazākumtautības. Latvijas tauta aizsargā savu suverenitāti, Latvijas valsts neatkarību, teritoriju, tās vienotību un demokrātisko valsts iekārtu. Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu. Latvija, apzinoties savu līdzvērtību starptautiskajā kopienā, aizstāv valsts intereses un veicina vienotas Eiropas un pasaules ilgtspējīgu un demokrātisku attīstību. Dievs, svētī Latviju!

99. Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.

Latvijas Republikas Satversme

Satversmes 99. pants nosaka, ka Latvijas Republika ir sekulāra valsts, kurā Baznīca ir nodalīta no valsts. Un otrādi. Respektīvi, abas institūcijas dzīvo atsevišķu dzīvi (Laïcité princips).
Turpināt lasīt “ieraksts 350”

ieraksts 349

Ja neesat aizmirsuši, pavisam nesen ASV piedzīvoja government shutdown, kam par iemeslu bija Republikāņu partijā ietilpstošās kustības Tea Party vēlme apliecināt savu spēku un stulbumu vienlaicīgi. Paralēli izrādot ignoranci un nespēju iesaistieties racionālā, loģiskos argumentos balstītā diskusijā, savu neprātu plašsaziņā piesedzot ar rūpēm par amerikāņu klasisko dzīvesveidu (dzīvesziņu) un vēlmi nosargāt ideju par valsti, kādu to bija iecerējuši tās izveidotāji. Tomēr sadzīvē iebildumi izpaudās kā nepatika pret trūcīgāko un sociāli neaizsargātāko sabiedrības daļu, kurai turpmāk pavērsies iespēja tik pie veselības aprūpes.
Šī neprāta rezultāts ir Republikāņu partijas vadošās elites atskārsme, ka šāda darbošanās draud ar nošķiršanu no varas siles, tāpēc pašlaik notiek publiska novēršanās no Tea Party un ar to saistītajiem cilvēkiem. Tiek publiski paustas atziņas, ka Tea Party kustībā esošie cilvēki ir stulbeņi, kurus nedrīkst laist pie teikšanas valstī. Ironiski, ka pērn plašu publicitāti ieguva pētījums par to, ka nacionāli un konservatīvi noskaņotiem cilvēkiem ir zems IQ.

Tamdēļ redzot mūsu vietējo nacionālistu ņemšanos ar preambulu vai Uzvaras pieminekļa nojaukšanu, atliek vien pieņemt Republikāņu partijas atziņas par šāda tipa cilvēkiem. Tie ir ļaudis, kam domāšana sagādā problēmas, kā arī racionālos un loģiskos argumentos balstīta diskusija, diemžēl, tiem nav pa spēkam. Tāpēc iesaku viņus ignorēt, jo tie ir cilvēki, kuri nespēj veidot dialogu, sava prāta vājuma dēļ.

P.S. Ņemot vērā, ka Latvijā visas sociālekonomiskās problēmas nav atrisinātas, bet politkliķe tērē laiku preambulējoties, nevis gādājot par nevienlīdzības un nabadzības izskaušanu (nabadzībā dzīvo 43,6% bērnu) vai veselības aprūpes pieejamību (piemēram liela daļa no 40 000 C-Hepatīta slimnieku nespēj atļauties ārstēties, bet Saeimas deputāti un Veselības ministrija ignorē 13 600 Latvijas pilsoņu iesniegto kolektīvo iesniegumu „Par dzīvi bez C hepatīta”), atliek secināt, ka šādi viņi slēpj savu stulbumu, jo sociālekonomisko problēmu risināšana prasa prāta piepūli, pretstatā vāvuļošanai par latvisko dzīvesziņu un aicinājumiem nojaukt pieminekli.

ieraksts 348

Kāds intelektuālis uzraksta filozofijas pirmā kursa studenta cienīgu tekstu, kurā ietvertas pārdomas par valsti un cilvēku attieksmi pret to, savukārt cits intelektuālis, gavilējot, nodēvē burtu kopumu par “maigā anarhisma” manifestāciju, bet trešie neveiksmīgi mēģina sasniegt virtuālo katarsi, jo nebūtu piedienīgi neizteikt atzinību.

Kaut kāds onānistu pulciņš.

P.S. Būtu jauki, ja Ķīlis beidzot definētu to ko viņš saprot ar anarhismu, jo tas ko es redzu, ir iestāšanās par nekontrolētu kapitālismu. Visu varu akcionāru padomēm, lol!

ieraksts 347

Gustavo Gutierreza (Gustavo Gutiérrez) ietekme uz mūsdienu reliģisko izpratni Dienvidamerikā un arī pārējā mūsdienu pasaulē, saistībā ar garīgās prakses realizāciju dzīvē un ikdienas darbos, ir atstājusi neizdzēšamas pēdas, palīdzot veidoties diskursam, kas ir galēji pretējs tam ko iepriekš sludināja oficiālā Katoļu Baznīca. Atzīmēšu, ka pēdējie pontifi ir apzināti darbojušies pret Gustavo Gutierreza un viņa domubiedri paustajām idejām, tomēr ironiskā kārtā, tas nav traucējis tiem aizņemties dažus punktus (atmetot hierarhiski organizētajai baznīcas struktūrai un cilvēkiem netīkamo) no ideoloģiskās un teoloģiskās bāzes, ko viņš ir izstrādājis. Jau laikus vēlos norādīt, ka izmantošu divus terminus nabago baznīcu un bagāto baznīcu, kuras sasvstarpēji atrodas pretpozīcijās, lai gan no ārpuses tiek uztvertas kā vienots veselums (kā uzsver nikaragviešu priesteris un teologs Ernesto Kardenals (Ernesto Cardenal) – patiesā ir tā baznīca, kura ir Jēzus Kristus, un tā ir tā, kura kalpo trūcīgajiem).

Savu redzējumu par Gustavo Gutierreza sludinato teoloģiju balstu trijās viņa grāmatās: “Liberation and Change: Freedom and Salvation – a political problem”, “A Theology of Liberation”, “The Truth Shall Make You Free: Confrontations”.

Gustavo Gutierrezs (Gustavo Gutiérrez) piedzima 1928. gadā Limā (Peru) kečvi (termins ietver sevī vairākas Dienvidamerikas tautas, kuras runā kečivi valodā) un spāņu iebraucēju ģimenē[1], bērnībā cieta no osteomielita, tamdēļ vecumā no divpadsmit līdz astoņpadsmit gadiem pārvietojās ratiņkrēslā. Iesākumā Gustavo Gutierrezs studēja literatūru un psihiatriju, tomēr sapratis, ka vēlas ko vairāk, viņš kļuva par dominikāņu ordeņa brāli un Romas Katoļu Baznīcas priesteri (1959), papildus sākot studēt teoloģiju Lēvenā, Lionā (1985. gadā kļuva par doktoru) un Gregoriaņu Universitātē Romā. Kā priesteris Gustavo Gutierezzs kalpoja Iglesia Cristo Redentor draudzē Rimakā (Peru). Savukārt 1974. gadā nodibināja Bartolomé de Las Casas institūtu, lai ar caur to palīdzētu trūcīgajiem Dienvidamerikas trūcīgajiem.
Turpināt lasīt “ieraksts 347”