ieraksts 314

Bija foršs rīts, apmēram vienu grādu mīnusā, bet sirsniņu un sarkano prātu tirdīja doma par politisko migrāciju, tas ir aizmīties novēlēt par smukako sasuku Zemgalē, precīzāk Ozolniekos. Mana iela, yo.

ieraksts 312

Dažreiz liekas, ka pārcelties uz kaut kādu fcking Ņujorku būtu vieglāk, nekā sakārtot dzīvi dzimtajā Rīgā. Nē, es zinu, ka tur pat varētu sākt darīt ko tādu, ko īsti neviens uz vietas neprot, lai kļūtu par kāda trenda sastāvdaļu vai pat izveidotāju (baisi iedomīgi, ne?!). Lai gan, tās štelles, kas man ir padomā Rīgā toč nav, bet kaut […]

ieraksts 305

Lai spētu redzēt tumsā ceļu bija jāizslēdz malduguns. Tad kopā, es un draudzene nakts, varējām mīt dubļus neviena netraucēti. Es viņai saku: “ātrāk!” Bet šī klusējot aizsteidzas garām, virs manis atstājot mākoņus un lietu. Bet tam vairs nebija nozīmes, jo brīdī, kad zeme saplūda ar debesīm, vecie grēki no miesas tika aizskaloti prom, lai dotu vietu jauniem. P.S. […]

ieraksts 292

Esmu sapratis, ka vēlos dzīvot tikai Rīgā un nekur citur. Liepājā ir samērā forši, tomēr tā ir ļoti maza un vietējie īstenībā nemaz nav vietējie, bet gan iebraucēji no rajona. Roks ir miris. Šonakt atkal vergoju, tomēr mierinu sevi ar materiālistiskām domām, tas ir algas dienu un plusciparu kontā.

ieraksts 287

Prātu nomoka nemitīga iekāres cīņa ar saprātu, apzinos, kārojamais ir sasniedzams, tomēr sasniegšanas brīdī tas var var sākt šķist lieks un nevajadzīgs. Dikti, dikti gribas fixiju, tam ir tikai dažas priekšrocības pār cita veida rumakiem — glance, stils un čakars. Pārējais ir tikai mīnusi, pieņemot ka čakarēšanās nav negatīvā puse. Redz, ikdienā ceļus brienu ar kalnu taku Bucefālu, […]