ieraksts 311

Vakar sanāca atkal parunāties ar sieviešcilvēkiem, kuri centās izdibināt, kurā brīdī cilvēks (lasīt tēviņš), izlemj kļūt par sēni un sākt dzīvot mierīgu ģimenes dzīvi. Atļaušot necitēt visu manu domu birumu, bet pamatdoma bija tāda, ja redzi, ka puisietis ir pārstājis vazāties apkārt, nedzer vairs tehnisko un tu pati sajūti sevī spēku būt par māti vīrišķa bērniem, tad grāb ciet, kamēr to nav izdarījusi cita.

Un vēl, esmu pasācis skaļi aurot, kad minos cauri Pārdaugavai, lai nokļūtu virpotavā. Nē, nekas traks tas šķiet nav, tikai pāris dzīvnieciski rēcieni, lai sagatavotos dienai, īstenībā tā ir pat foršāk, jo atkrīt paredzētais laiks dziedāšanai, tamdēļ vairāk minūšu atvēlēt domāšanai. Vai esmu teicis, ka sparīgi domāt un mīties ar veļļuku ir ŌSM?

ieraksts 305

Lai spētu redzēt tumsā ceļu bija jāizslēdz malduguns. Tad kopā, es un draudzene nakts, varējām mīt dubļus neviena netraucēti.
Es viņai saku: “ātrāk!” Bet šī klusējot aizsteidzas garām, virs manis atstājot mākoņus un lietu. Bet tam vairs nebija nozīmes, jo brīdī, kad zeme saplūda ar debesīm, vecie grēki no miesas tika aizskaloti prom, lai dotu vietu jauniem.

P.S.
Pagājušo nakti biju aizminies līdz Mangaļsalas mola viņam galam, kādi sešdesmit kilometriņi pa tumsu (šurpu, turpu) sanāca.

ieraksts 298

Laužot pedāļus, paceļam uz darbu, gandrīz vienmēr nesanāk laika pievērst uzmanību detaļām, apkārtnei un cilvēkiem. Uz vergotavu es nesos, laikam pamatīgās pienākuma apziņas dzīts. Toties, kad dodos mājās, tad laika pāri pārēm… varu atļauties nomīt dažus liekus kilometrus, tikai tāpēc, lai izripinātos cauri smukai alejai, vai aplūkotu Mārupītes tecējumu. Vēl, agrajās rīta stundās, patīk vērot, kā no depo izbrauc tramvaji.

ieraksts 281

Mans algoritms bija nobrucis, pāris dienas pieņēmu nepareizus lēmumus, rezultāti un nākamās darbības feiloja, krešojās un sagādāja zobu sāpes, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Kamēr atradu blusu (tautā sauktu par bugu), jau paspēju iemācījies sisties ar pieri pa sienu. Dumjākais, ka pēc nofiksēšanas, sīkvence turpina svārstīties, tamdēļ aizvien sastopos ar pagātnes kļūdām.

Un vēl, e-talonā ir nulle, bet dzeltenajā tērpā, precīzi dienvidu puslodē, arvien ir sūce.

ieraksts 225

Šīgada Zvērā jeb visi lopā lieli daļu no apmeklētājiem sastādīja sešpadsmitgadīgo armija, kura uzskata sevi par alternatīvās sabiedrības sastāvdaļu. Tomēr savos 25 varu droši apgalvot, ka līdz pat 80% no šiem džekiņiem un džusītēm jau pēc pāris gadiem būs formāļi, kuri centīsies tik juristos vai sociālajos, klausīsies radio SWH, pusdienos McDonald’ā, ja jau to tagad nedara. Vilksies uz Pulkvedi, ļaunākajā gadījumā uz Esīti… Domā es melšu niekus?! Nē, es pazīstu jau kaudzi cilvēkus, kuri par tādiem ir palikuši. Īstenībā visi šie bijušie tīnīši bija tādi, jo uzskatīja to par stilīgu štelli, viņi to iekāroja, bet kļustot tādi, saprata, ka tomēr nav viņiem piemērots. Protams ir vēl otra galējība, kad ļautiņi nespēj uztvert ballītes beigas, bet turpina burzīties vairākus gadus no vietas. Šamējie strādā draņķīgus darbus, saņem draņķīgu algu, notriec pēdējos līdzekļus cigaretēs un alkoholā. Un beigās visu pasauli vaino pie savām neveiksmēm.
Varu tik pačukstēt Tev. Nav tādas alternatīvās sabiedrības, jo mēs visi veidojam vienu kopēju sabiedrību, bet Tu esi daļa no tās. Tādēļ esi Tu pats, nevis meklē sev nevajadzīgas maskas.