ieraksts 318

Ļoti patīk tā skaņa, kad spēlējot akustisko ģitāru pavelk pirkstus uz augšu neatlaižot tos stīgām.
Ļoti patīk dzirdēt sliežu džinkstoņu, kad tramvajs izbrauc līkumu, īstenībā idilliskā bilde prātā ir no Torņukalna, kur desmitais tramvajs, virzienā uz Centru, izņem to līkumu pie bijušās (?) bērnu poliklīnikas un depo. Vasarā skaistāku urbāno ainavu redzēt nav iespējams.

Ja agrāk kāds kādreiz uzjautāja par kādu foršu blici, ko esmu atradis un ievērtējis, tad tagad, brālīši, viss ir ievirzījies nepareizajā gultnē. Ļaudis taujā lai es iesakot kādu romantisku kinolenti, pēc kuras negribas griezt vēnaz.

Un tā, mani mīļie, šovakar es skatīšos “Flipped”, tad “Killers” un nobeigumā “Eat Pray Love”

P.S. Skarbā dzīves realitāte ir tāda, ka visas labās filmas (tās kuras var novilkt torrentos) ir redzētas, tamdēļ jāskatās to kas vēl nav ievērtēts.

httpv://www.youtube.com/watch?v=RDlXdujRSD8

ieraksts 248

Paķert filmiņu, ielādēt to aparāta un doties ielās, naktī, tumsā.

Nospļauties par mentiem un uzkāpt jebkurā tuvākajā vantī.

Mities sniegputenī, apdzīt rīta agrumā, tā ap 5:30, uz mūķenes, 27 trolejbusu. Un ieskatīties acīs šoferim.

Pagriezt skaļāk skandas un kliegt līdzi tām briesmeklībām , digitāla formātā (saspiestā vai pilnajā), kas skan man galvā.

Piekāst datu bāzes, oracle, piekāst unix, linux. Pārstāt eksistēt piecpadsmit stundas dienā virtuāli.

Ai, neņem mani galvā, klausos atkal savus visādos, nepareizos.

ieraksts 65

Accordéon
Šodien devos Centrālās dzelzceļa stacijas virzienā no Merķeļa ielas puses, te pie gājēju pārejas izdzirdēju pazīstamas skaņas. Tas bija “Amēlijas valsis” kuru uz sava akordeona spēlēja diezgan intelekta samaitāta paskata jaunietis. Pie sevis nodomāju: “Sūds par krīzi, jo ja šādi ļautiņi spēlē ko tik skaistu, tad mums ir nākotne!”