Tuvojas, es jums saku, tuvojas tas brīdis, kad kļūšu vecs. Agrāk tas mani nomāca, tagad nešķiet vairs svarīgi, bail tik ir palicis no četrdesmitgadnieku krīzes, kura, pēc maniem novērojumiem, dod tiešām pa zobiem, vīrišķi atrod sev jaunas brūtes, vēlams par divdesmit gadiem jaunākas, sievišķi dara apmēram to pašu atrodot sev brūtgānus. Ja pāris, pēc divdesmit gadiem kopdzīves, izdomā ka labs attiecību plāksteris ir jauns sīcis, tad Latvijā (Pasaulē) ir vēl viens mazais ar sačakarētu psihi. Onkuļi sev uzaudzē ūsas (Lailiņ, ja es tā izdarīšu, lūdzu piekauj mani), tantes sāk intensīvi apmeklēt plastisko ķirurgu. Ļautiņi pēkšņi sāk censties būt par divām desmitgadēm jaunāki. Domā es muldu? Pats gribētu, lai tā nebūtu taisnība, diemžēl tuvākā un tālākā apkārtnē krīzes vecuma radi un paziņas pašlaik intensīvi šķiras un skraida apkārt kā nogribējušies marta kaķi.

Tikmēr es klusi sagaidīšu savus 25, pirmdien no rīta aiziešu uz darbu, nostrādāšu, iespējams aiziešu ar Valdiņu Ž. iedzert kādu tumšu šķidrumu (nedaudz), atgriezīšos mājās, kur visi jau bez manis būs notiesājuši torti, pārbaudīšu epastu un iešu gulēt.

Skaņa: Owen -- New Leaves [2009]