Kad ārzemnieki RIMčikā gramstās pēc lēta Līvu aliņa, jo tam ir atlaide un tas ir iepakots skārdenē, vienmēr gribas izvilkt metrīgo koka lineālu un uzšaut šiem pa nagiem. Tad paņemt aiz auss un aizvilkt līdz gaišajam Tērvetniekam vai tumšajai Bauskai. Punkts.

Esmu ievērojis, ka visādi glumie tipiņi, nu tādi kā juristi, kaut kādi draņķa ekonomisti un citi šmurguļi, kad tikko iemācās izvilkt krānu no biksēm vienlaicīgi ar naudu no kabatas, sāk sist kanti blondīnītēm ar gēla nadziņiem, bet tad paaugoties un saprotot vērtības, sameklē sev normālu sievišķi, kura būtu laba māte viņa bērniem un forša sieva sadzīvē.

Hei, kundzītes! Lūdzu izmetiet miskastē, sadedziniet vai iznīciniet kādā citā jaukā veidā, tas ir pametiet vēstures mēslainē, savas jēzenes. Nopietni. Tas ir briesmīgs apavu gabals, kam ļoti labi padodas iekārojamu un skūpstāmu kāju padarīt par tik pat atbaidošu dibena izaugumu kā peldbaseina gumijas čībām, kurās ieauta spalvaina (dažreiz zeķota) kāja.

Doties iepirkt preces tirgū ir pilnīgi neracionāls pasākums, kam nav nekāda sakara ar lētākās preces meklējumiem, jo tas ko es meklēju ir kāds sirsnīgs tantuks vai večuks, kam uz letes ir izkārtoti sakarīga paskata dārzeņi. Cenai nav lielas nozīmes, biezāk pat jūtos neērti ja pirkuma vērtība ir daži santīmi, tamdēļ cenšos iepirkt vairāk, nekā sākotnēji esmu plānojis.

Viņdien iegādājos mellenes no kāda onkulīša, kas vizuāli līdzinājās manam vectēvam, droši ka šis neapjauta kamdēļ piegāju pie viņa.