Yègellé Tezeta

teksti 17/02/2015 ieraksts 352

58,7 procenti vīriešu pilsoņu, no kuriem aptuveni 80 procenti veido Nacionālo bruņoto spēku rezervi, nepieciešamības gadījumā būtu gatavi cīnīties ar ieročiem rokās, lai aizstāvētu Latviju, secināts pēc Aizsardzības ministrijas pasūtījuma pētījumu centra SKDS veiktajā pētījumā “Latvijas iedzīvotāju viedoklis par valsts aizsardzības jautājumiem

Šķiet tomēr nebūšu viens no šiem gandrīz sešdesmit procentiem, jo vērojot notikumus Ukrainā nerodas pārliecība, ka Latvijas armijas ģenerāļi un viņus diriģējošie politiķi, kara gadījumā būs prātīgāki un spējīgāki izvērtēt situāciju. Tiešām nav vēlmes tapt iedzītam bezjēdzīgā “varoņa nāvē”, kā tas notika ar ļaudīm Doņeckas lidostā, vai pašlaik Debaļcevē. Abās vietās jau iepriekš bija/ir zināms iznākums, jo vienīgā darbība, kas Ukrainas armijas vadībai šķita pieņemama, bija/ir noturēt izcili draņķīgas pozīcijas, kas tiek regulāri apšaudītas ar artilēriju, nevis paplašināt kontrolējamo teritoriju, vai sapratīgā brīdī atkāpties, lai nepiedzīvotu savu cilvēku apslaktēšanu. Tātad Ukrainas armijas vadībai, ja skaudri aplūko situāciju, ir samērā dziļi nospļauties par tiem karēvjiem, kas tiek vienkārši atstāti kā gaļa lauka vidū, kamēr Ukrainas prezidents Petro Porošenko sagaida atklāsmi, ka Putins ar saviem Minskas līgumiem viņu ir atkal piečakarējis.

Ja liekas, ka šādas nejēdzības Latvijā nenotiktu, tad pavērojiet pēdējo gadu norises Latvijas armijā un politiķu spēju reaģēt uz aktuālajiem ģeopolitiskajiem notikumiem degungalā.

Arī iepriekšējos trijos gados puse vai pat lielākā daļa no darba attiecības pārtraukušajiem karavīriem bijuši virsnieki no vidējā komandējošā sastāva vai instruktori. Tieši šie aizgājēji bruņotajiem spēkiem radot vislielākās problēmas.

NBS komandieris stāsta, ka virsnieka sagatavošanai nepieciešami vairāk nekā desmit gadi, bet instruktora – četri līdz seši. Turklāt noteiktus dienesta pienākumus drīkst uzticēt tikai noteiktu dienesta pakāpi saņēmušam virsniekam. Aizejot virsniekiem, rodas deficīts komandējošajā sastāvā, kuru ir sarežģīti aizpildīt.

Šī iemesla dēļ dažādi dienesta pienākumi un amati tiek uzticēti virsniekiem, kas nav sasnieguši konkrētajiem dienesta pienākumiem nepieciešamo pakāpi.

NRA 2011. gada 12. septembris

„Ņemot vērā signālus no Ukrainas un pierobežām, būs iemesls, lai valdība pieņemtu lēmumu straujāk palielināt aizsardzības budžetu,” sarunā ar Latvijas Radio atzina finanšu ministrs Jānis Reirs.

Lasīt tālāk »

bildes 08/10/2014 kadrs 140

teksti 03/10/2014 ieraksts 351

Lai arī biju plānojis balsot 12. Saeimas vēlēšanās par 14. sarakstu, tomēr, šķiet, esmu pārdomājis. Un tam nav ne mazākās saistības ar to, ka aizvien uzskatu Latvijas politisko sistēmu par farsu, kurā valda, pēc skaita nelielas, cilvēku kopas, kuras cīnās par varu un materiālajam interesēm, slēpjot savu rīcību aiz etniskās spriedzes, ko paši veicina. Kas gan būtu Ušakovs bez Iesalnieka, un otrādi? Pat nespēju atcerēties vēlēšanas, kurās latvieši nav baidīti ar krieviem, kā pretindi tam iesakot visas latviskās partijas. Bet krieviem stāstīts, ka tikai balsojot par krieviem, beidzot tiks apturēti šausminošie cilvēktiesību pārkāpumi, kas tiek pastrādāti pret šo etnisko grupu no latviešu puses. Šogad nāk klāt arī karš Ukrainā un Vladimira Putina neoimperiālistiskās tieksmes, kas visu politisko vidi Latvijā padara vēl sačakarētāku kā iepriekš.

Vēlos atzīmēt, ka neticu (ai, kā man netīk šo vārdu lietot ārpus reliģiskā konteksta) “Zaļo un Zemnieku savienība” vēlmei pēc vēlēšanām viedot koalīciju ar “No sirds Latvijai” un “Saskaņu”, jo zaļzemnieku vēlētājs, lai arī parasti neiedziļinās politiskajos procesos, un viņam tīk šeptīgi saimnieki, ir savā apziņā latvietis. Un tā ir viena būtiska nianse, ko ignorē, piemēram, Aivars Ozoliņš un viņam līdzīgi domājošie. Šis vēlētājs ir nacionāli orientēts. Bet tas nav nacionālisms, ko pārstāv “Nacionālā Apvienība” un pārējie dzintara latvieši, kas labprāt 21. gadsimtā staigātu apkārt 12. gadsimtā valkāta apģērbā Latviešu fašistiskā vadoņa uzraudzībā. Šī ir cita nacionālisma deviance. Zaļzemnieku vēlētājs labprāt piemin Ulmaņlaikus, lai gan viņam patīk arī tagadējo laiku sniegtās baudas, kas nevien ir alus dažāda tilpuma plastmasas traukos un “Latvijas Radio 2″ zvaigžņu ietrallinātas zaļumballes, bet arī iespēja pašmaukties ar nodokļu nomaksu, samērā brīva attieksme pret darbalaiku, zvilnēša vakarā pie televizora, kā laikā tiek lamāti politiķi vai dzerts Korvalols, kamēr mūsējie spēlē hokeju, utt. Tamdēļ viņi var nepiedot šeptīgajiem saimniekiem nodevību — sapīšanos ar krieviem. Atcerieties kā izgāja LSDP, kad viņi Rīgas domē izveidoja koalīciju ar PCTVL? Ja jūs esat to aizmirsuši, tad tas nenozīmē, ka līdzīga amnēzija ir Augustam Brigmanim.
Bet pie tā, ka “Zaļo un Zemnieku savienības” biedru rindas nepapildina “Reģionu Apvienība”, “LSDSP” un “Kristīgie Demokrāti”, manuprāt, ir vainojama vien partiju vadītāju varaskarīte. Tamdēļ iesaku atrast iespēju priekšnieciņiem aizbraukt medībās un ieiet pirti. Latviešu vēlētajam tas nākotnē ļautu vieglāk izvēlēties sev tīkamos politiķus, bet partijām būtu mazāki izdevumi reklamējoties.

Savukārt, ja pie varas siles prāvas daļas tiks Inguna Sudraba ar savu kvazireliģisko kustību, tad būs ļoti interesanti vērot aktivitātes saistībā ar ārpolitiku. Rau, Latvijai būs jāpilda Eiropas Savienības prezidējošās valsts pienākumi, tātad Rīga būs pilna ar visādiem ārvalstu politiķiem, kurus Sudraba uzskata par cilvēcei draudīgās reptiļu rases pārstāvjiem… Tādas astrālas cīņas Latvijas zeme vēl nebūs pieredzējusi. Cerams, ka glābiņš netiks meklēts pie gaismas dvēseles Vladimira. Papildus tam, veselības aprūpes sistēma piedzīvos ilgi gaidītās reformas. Precīzāk vakcinācija tiks atzīta par draudu Latvijas iedzīvotāju veselībai.

Tātad, mans jautājums. Kuri ir tie ļaudis, kas Vienotības rindās ir opozīcijas sastāvā, partijā valdošajiem Āboltiņas un Straujumas grupējumiem? Ilze Viņķele? Uģis Rotbergs? Kuri?

teksti 15/08/2014 ieraksts 350

1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību. Latvijas tauta izcīnīja savu valsti Brīvības cīņās. Brīvi vēlētā Satversmes sapulcē tā nostiprināja valsts iekārtu un nolēma sev Satversmi. Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību, 1990. gada 4. maijā atjaunojot valstisko neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata. Tā godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, nosoda komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus. Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības un ciena mazākumtautības. Latvijas tauta aizsargā savu suverenitāti, Latvijas valsts neatkarību, teritoriju, tās vienotību un demokrātisko valsts iekārtu. Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu. Latvija, apzinoties savu līdzvērtību starptautiskajā kopienā, aizstāv valsts intereses un veicina vienotas Eiropas un pasaules ilgtspējīgu un demokrātisku attīstību. Dievs, svētī Latviju!

99. Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.

Latvijas Republikas Satversme

Satversmes 99. pants nosaka, ka Latvijas Republika ir sekulāra valsts, kurā Baznīca ir nodalīta no valsts. Un otrādi. Respektīvi, abas institūcijas dzīvo atsevišķu dzīvi (Laïcité princips).
Lasīt tālāk »