Yègellé Tezeta

teksti 15/08/2014 ieraksts 350

1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību. Latvijas tauta izcīnīja savu valsti Brīvības cīņās. Brīvi vēlētā Satversmes sapulcē tā nostiprināja valsts iekārtu un nolēma sev Satversmi. Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību, 1990. gada 4. maijā atjaunojot valstisko neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata. Tā godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, nosoda komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus. Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības un ciena mazākumtautības. Latvijas tauta aizsargā savu suverenitāti, Latvijas valsts neatkarību, teritoriju, tās vienotību un demokrātisko valsts iekārtu. Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu. Latvija, apzinoties savu līdzvērtību starptautiskajā kopienā, aizstāv valsts intereses un veicina vienotas Eiropas un pasaules ilgtspējīgu un demokrātisku attīstību. Dievs, svētī Latviju!

99. Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.

Latvijas Republikas Satversme

Satversmes 99. pants nosaka, ka Latvijas Republika ir sekulāra valsts, kurā Baznīca ir nodalīta no valsts. Un otrādi. Respektīvi, abas institūcijas dzīvo atsevišķu dzīvi (Laïcité princips).

Satversmes autori, kuri bija pārsvarā socialdemokrāti, aizņēmās šo ideju no Francijas republikas 1905. gadā pieņemtā likuma par valsts nošķirtību no Baznīcas. Ja politiķu sākotnējā ideja bija ierobežot dominējošo reliģiju un konfesiju garīdznieku politisko ietekmi, tad vēlākajos gados princips ieguva arī citādu nozīmi — ar valsts un Baznīcas nošķirtību saprotot valsts spēju izturēties ar iecietību un sapratni pret jebkurām reliģijas deviances formām vai jaunu reliģisko fenomenu, kā arī tiek gaidīta neiejaukšanās reliģisko organizāciju vai kustību darbībā, ja vien tās ievēro cilvēktiesības un valsts pieņemtos likumus. Protams valsts patur tiesības reģistrēt un uzskaitīt reliģiskās organizācijas, tās aizliegt un iekasēt no tām nodokļus, gluži tāpat, kā no jebkuras citas organizācijas. No tā izriet, ka valsts uzlūko reliģiskas organizācijas kā jebkuru citu domubiedru vai interešu klubiņu, kam ir tādas pašas tiesības un pienākumi, kā, piemēram Kaktusu un citu sukulentu biedrībai vai Latvijas Sakaru darbinieku arodbiedrībai. Tātad Laïcité princips ir izdevīgs abām pusēm. Valsts netraucē Baznīcu un nejaucas tās lietās, piemēram, nepiedalās tās teoloģijas izstrādē, bet savukārt Baznīca nepiedalās likumdošanas un valsts politikas veidošanā, jo tas skar visus valsts iedzīvotājus, nevien kāda atsevišķa reliģiska kulta piederīgos. Protams šīs princips nedrīkst būt par šķērsli tam, lai Baznīcas pārstāvji publiski izteiktu savu viedokli, tomēr tas tai nedod lielākas pilnvaras un ietekmi par ikvienu citu sabiedrisko organizāciju.

Aplūkosim Mezopotāmijas un Sīrijas teritorijās darbojošos “Islāma valsts” kustības pārstāvjus, kuru teoloģija un darbības virzieni sastāv no priekšstatiem un idejām par valsti kā kalifātu, kura vadībā atrodas kalifs, kas ir gan garīgais, gan politiskais līderis, bet likumdošana tiek balstīta Šariatā, mēs redzam, ka rezultāts tam ir citādi domājošo apspiešana, pazemošana un iznīcināšana. Islāma valsts pārstāvjiem ir gan skaidri nodefinēta attieksme pret morāli, gan pret apkārtējiem — svešajiem. Tamdēļ nekāda viedokļu daudzveidība un līdztiesības, kas ir demokrātiskas sabiedrības pamats, netiek uzskatīta par nepieciešamību. Refleksijai pret morāli ir tikai viens ceļš un veids — tāds kurš atbilst reliģiskā kulta vadības priekšstatiem.

Ja šķiet, ka šāda sistemātiskā un fiziskā vardarbība var notikt tikai, piemēram, islāma ietvaros, savukārt kristietība to ir pārslimojusi viduslaikos, kā kulmināciju piedzīvojot Krusta karus, tad tas neatbilst realitātei. Skatiet Ugandu! Kurā evaņģēlisko kristiešu kopiena bija panākusi, ka homoseksualitāte ir krimināli sodāma. Lai arī pašlaik šī likuma darbību apturējusi Ugandas konstitucionālā tiesa, tas nenozīmē, ka naids pret citādajiem, ko aizsāka evanģēlisko kristiešu kopiena, ir zudis. Tas saglabāsies tik ilgi, kamēr netiks ievērots princips, ka reliģija un valsts politika ir nošķiramas un nesavienojamas.

Kā labs piemērs ir mūsdienu Krievija, kurā Pareizticīgajai baznīcai, it kā, ir milzīga ietekme, kā rezultātā gan tiek apspiesti citi reliģiskie kulti, tai skaitā arī pārējas kristīgās konfesijas, gan notiek vēršanās pret cilvēkiem, kuru morālie priekšstati neatbilst Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarha un viņa sabiedroto redzējumam. Tomēr tam ir blaknes, jo pateicoties baznīcas saplūšanai ar valsti — pašai baznīcai nākas pakļauties varas elites prasībām un vēlmēm. Piemēram sprediķos atbalstot valsts rīcību attiecībā pret Ukrainu, lai arī Ukrainā dominē ortodoksā tradīcija, tomēr tas paliek nebūtiski, jo Krievijas patriarhs un viņa Baznīca ir kļuvusi par vienu no propagandas sastāvdaļām, kas politiskajai elitei nodrošina ietekmi un varu par iedzīvotajiem. Tā ir samaksa, par iespēju sākumā uzspiest Baznīcas vērtības apkārtējiem.

Šogad 16. jūlijā tika publicēta “Latvijas kristīgo konfesiju pārstāvju vēstule sabiedrībai rūpēs par mūsu tautas nākotni“, kas ir vēl viena no norādēm, ka Satversmes 99. pants netiek ievērots, nevien no Saeimas deputātu puses, balsojot par Satversmes preambulu, bet arī kristīgās baznīcas vadītajiem Latvijā aizvien ir vēlme ietekmēt politiskos procesus valstī. Lai arī pieredze, kas tika gūta sadarbojoties ar Aināra Šlesera politisko partiju projektiem, liecina, ka vienīgā politiķu vēlme kristīgo draudžu vidū ir atrast sev vēlētājus, ar kuru balsīm nodrošināt pieeju politvaras silei. Publiskā iestāšanās kristīgajām vērtībām ir iespēja tik draudzē, kuru šādi var mēģināt pielabināties. Tieši šis ir iemesls, kamdēļ 15. augustā Latvijas sabiedriskie mediji divas stundas atskaņo Aglonā notiekošo dievkalpojumu, jo tā sastāvdaļa ir arī politiķu uzruna sanākušajiem, un nav svarīgi, pat ja kancelē kāpj cilvēki, kuri netic evaņģēlijā pasludinātajai vēstij. Tieši tamdēļ 18. novembrī notiek dievkalpojumi, kuru priekšējos solus aizņem politiķi, kuri citādi tur neatrastos. Protams, darbība notiek arī pretējā virzienā, piemēram, lai arī, 14. augusta vakarā Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskaps Janis Buls Aglonā kritizēja Krievijas uzvedību, to nosaucot par bezdievības sekām, tas gan iepriekš (12. jūnijā) Rīgas arhibīskapam Zbigņevam Stankēvičam netraucēja apmeklēt Krievijas Federācijas vēstnieka organizēto Krievijas dienas pasākumu, lai tur baudītu ikrus.


Tieši politiķu vēlme makšķerēt draudzēs sev balsis, rezultātā degradējot izpratni gan par evaņģēliju, gan par valsti, kā arī, citu, būsim atklāti, konkurējošo reliģisko kustību vēlme kļūt dominējošām, ir iemesli, kamdēļ ikvienam reliģiskās kustības pārstāvim ir jābūt kaismīgam Laïcité principa, cilvēktiesību un brīvību aizstāvim, jo tikai tā ir iespējams nodrošināt arī savu brīvību. Arī reliģisko. Tamdēļ Latvijas kristiešu interesēs ir lai no Satversmes pazustu preambula, kurā tiek minētas nedefinētas (nedefinējamas?) kristīgās vērtības . Jo var pienākt diena, kad kāda no kristīgajām konfesijām vai kustībām iegūst pietiekami lielu varu, lai sāktu atlikušajam noteikt, kas tieši ir un nav kristīgs (piemēram saukt Mariju par jaunavu, nozīmētu publisku sevis izslēgšanu no kristīgās baznīcas).

P.S.
Izlasiet vēlreiz Mateja 22:15–22.

bildes 12/08/2014 kadrs 139

bildes 07/08/2014 kadrs 138

bildes 15/02/2014 kadrs 137