Grāmata, kas manu pasaules skatījumu izmanīja visvairāk, laikam, ir “Skrūvšņores vēstules“, jo pēc šī K.S. Luisa garadarba, kļuvu nedaudz iecietīgāks pret brāļiem un māsām. Nē, es nesaku ka pārstāju ņirgāties pilnībā, tomēr sāku apzināties vairāk, to ko špļauju laukā. Zinu, zinu… tie 25% krievu asiņu dara savu, rezultātā pārāk bieži esmu ekspresīvs un neapdomīgs. Sāls ir tajā, ka sāku mācīties likt lietā latvisko lēnprātību(~50%) un vācisko(25%) racionalitāti, lai vecumdienās mani sabiedrība neaizdzītu dzīvot Ziemeļvidzemes mežos.
Aiz muguras sēdošo komrādu dikti nomāc doma kā dabūtu divdesmit miljardus zaļo, un ko pēcāk ar tiem iesākt. Laikam pamatideja viņam bija uzcelt piramīdu, jo šamējā iekšienē mīt vēlme tapt slavenam un atpazīstamam. Es gan teicu, ka tas nenostrādās — pārāk īsa atmiņa baltajam cilvēkam, respektīvi vajag ko asiņainu un grandiozu, piemēram uzmest atombumbu Londonai vai kam tādam, bet ārpus Ziemeļatlantijas un anglosakšu vides to būtu bezjēdzīgi pasākt, baltģīmji savā pasaules redzējumā ir pārāk tuvredzīgi, jo nespēj saskatīt acīmredzamas norises piemēram Āfrikā vai Āzijā. Netici?! Tad pasaki kā sauc Sarkano khemeru sākotnējo vadoni? Kāds vārds ir pašreizējam Sudānas prezidentam, kurš veica etnisko tīrīšanu Dafūrā? Nezini. Redz, bet ļautiņus, kas daudz šķaidījuši anglosakšu asinis, zin visi, piemēram Adolfiņu tak atceries? Plānam ir arī savi mīnusi, jo komrāds ļautiņu atmiņā paliks kā sliktais tēls, kas šo itin nemaz neapmierina. Tātad, vajag izdarīt ko labu. Kas labs vienmēr ir bijis ļaunā uzveikšana un piebeigšana. Mūsdienu anglosakšu apziņā ir divi galvenie ļaunumi: arābi (ar to savu draņķa terorismu) un ķīnieši (bez piecām minūtēm pasaules kungi), no tiem tad nu arī vajadzētu atpestīt balto cilvēku dvēseles. Plāns arī ir samērā vienkāršs, ņemt un nonest Meku, tā lai pēcāk musulmaņi domātu, ka to paveikuši mandarīni. Kamēr arābi ar ķīniešiem villojās, tikmēr anglosakši sēdētu un čilotu. Beigu beigās komrāds izrādītos anglosakšu pasaules glābējs, tas ir pozitīvais tēls.
Nē, viņš pārdomāja, labāk iepirkšot Apple akcijas.
Kad biju maziņš, tad mana ikdiena bija daudz interesantāka, es brīvi skraidīju pa piemājas pļavu, kur tagad ir sabūvētas mājas, vasaras beigās aizminos uz blakus kvartālu, jo tu bija labības lauki ar kulšanai gatavām vārpām, tālumā (dziļāk Mārupē) varēja jau dzirdēt sarkano kombainu rūkšanu. Pašlaik lauku vietā ir nesmukas un tukšas mājas, kas tika saceltas treknajos gados, dažiem cenšoties izlikties par snobiem, tamdēļ paņemot bankā kredītu, lai iegūtu tiesības mitināties reģipša kastē, kam ar gaumīgu arhitektūra nebija un nav nekā kopēja.
Nē, arī rotaļāšanās istabā bija citādāka, maniem konstruktoriem, gan metālā (nu, tie kurus vajadzēja skrūvēt kopā ar skrūvēm), gan plastmasas, uz kastēm nebija bilžu, lai parādītu to kādai jābūt iznākuma formai, pretēji tagad visi tie LEGO veidīgie sīčiem jau iebaro noteiktas formas, gatavus un stereoskopiskus risinājumus.
Pasauli var izglābt tikai linux kernelis un piparmētru tēja.
Vakar ar saviem stāstiem nokaitināju Mākoņtēvu, jo brīdī kad devos mājup no virpotavas, ūdeņi sapludināja zemi ar debesīm.
Tomēr atļaušos apgalvot, ka lietus norūda raksturu! Ja iesākumā es nedaudz činkstēju par lietus lāsēm, kas skāra manu ādu un apģērbu, tad nobeigumā jau ar savu Būcefalu droši triecos dziļākajās peļķēs, ņirgdams acīs Mākoņtēvam.
