ieraksts 291

Apjautu, ka katrs normāls sīcis, kurš dzimis Padomijā, ir triecies apkārt ar fixiju, līdz ar to, lielie tēviņi tikai māžojas, jo kamēr krutie lauza pedāļus, viņi sēdēja ratiņos un zīda knupi.

ieraksts 287

Prātu nomoka nemitīga iekāres cīņa ar saprātu, apzinos, kārojamais ir sasniedzams, tomēr sasniegšanas brīdī tas var var sākt šķist lieks un nevajadzīgs.

Dikti, dikti gribas fixiju, tam ir tikai dažas priekšrocības pār cita veida rumakiem — glance, stils un čakars. Pārējais ir tikai mīnusi, pieņemot ka čakarēšanās nav negatīvā puse. Redz, ikdienā ceļus brienu ar kalnu taku Bucefālu, kurš Rīgas pilsētvidei ir pat ļoti piemērots, jo priekšējai dakšai ir amīši (bedres, apmales un citas šaizes), riepas ir ar samērā izteiktu protektoru, jo miestā ir daudz smilšainu vietu, kur asfalts ir neredzēta un sveša suga, nevajag aizmirst par dubļu straumēm, ko Pārdaugavas urbanizācija piedzīvo lietus laikā. Tamdēļ pašreizējā izvēle liekas saprātīga un racionāla (šis gan ir baigais lamuvārds).

Fixijs, savukārt, ir joņošana bez bremzēm vārda tiešajā un pārnestajā nozīmē, tie ir ratu astotnieki reizi nedēļā, samērā bieži kritieni un nobrāzumi, vienvārdsakot ŌSM!