ieraksts 314

Bija foršs rīts, apmēram vienu grādu mīnusā, bet sirsniņu un sarkano prātu tirdīja doma par politisko migrāciju, tas ir aizmīties novēlēt par smukako sasuku Zemgalē, precīzāk Ozolniekos.


Pārdaugava
Mana iela, yo.
Turpināt lasīt “ieraksts 314”

ieraksts 307

Vakar ar saviem stāstiem nokaitināju Mākoņtēvu, jo brīdī kad devos mājup no virpotavas, ūdeņi sapludināja zemi ar debesīm.
Tomēr atļaušos apgalvot, ka lietus norūda raksturu! Ja iesākumā es nedaudz činkstēju par lietus lāsēm, kas skāra manu ādu un apģērbu, tad nobeigumā jau ar savu Būcefalu droši triecos dziļākajās peļķēs, ņirgdams acīs Mākoņtēvam.

ieraksts 305

Lai spētu redzēt tumsā ceļu bija jāizslēdz malduguns. Tad kopā, es un draudzene nakts, varējām mīt dubļus neviena netraucēti.
Es viņai saku: “ātrāk!” Bet šī klusējot aizsteidzas garām, virs manis atstājot mākoņus un lietu. Bet tam vairs nebija nozīmes, jo brīdī, kad zeme saplūda ar debesīm, vecie grēki no miesas tika aizskaloti prom, lai dotu vietu jauniem.

P.S.
Pagājušo nakti biju aizminies līdz Mangaļsalas mola viņam galam, kādi sešdesmit kilometriņi pa tumsu (šurpu, turpu) sanāca.

ieraksts 291

Apjautu, ka katrs normāls sīcis, kurš dzimis Padomijā, ir triecies apkārt ar fixiju, līdz ar to, lielie tēviņi tikai māžojas, jo kamēr krutie lauza pedāļus, viņi sēdēja ratiņos un zīda knupi.