Šovakar izlēmu sēdēt mājās un župot kopā ar balzāmu, dzērveņu sulu un ledu. Aizgāju uz RIMI, ieliku groziņā tumšo šķidrumu māla pudelē, tad aizbridu līdz salātiem, kur groziņa saturu papildināju ar dārzeņu rasolu. Izlēmu sevi palutināt ar kādu našķi, tamdēļ paceļam (kašu virzienā) paķēru paciņu ar Laimas konfektēm (narkotikām) “Rudzupuķe”. Viss bija jau labi, groziņš pilns ar mantu, bet nē prāts saka, labāk paņemt Iļģuciema iesaliņu, un rokas šim klausa. Rātni tiek novietotā atpakaļ grādīgo dzērienu nodaļas plauktā māla krūka, kura tiek piekrāpta ar 1,5l plastmasas pudeli.

Atnākot mājās pār mani nolija apjausma, ka vairs nav tā kā agrāk, esmu citādāks, esmu pazudis indivīds brāļiem un māsām.Esmu pelnījis goija statusu. Gribējās skriet dušā un nomazgāt šo netīrību no sevis.

Ja tā padomā, tad līdzīgas prāta izdarības ar mani jau ir bijušas agrāk, piemēram, visi kā normāli alkaši sēž pie Fontjiķa, un sūc zeltaino sūdu, bet es izlecu, jo dzeru apelsīnu sulu pa virsu uzkožot šerbertu vai musli batoniņu.

Dakter, ko man iesākt?!