ieraksts 344

Lai arī daudzu Bībeles pētnieku Vecās Derības centra meklējumi, nereti, ir noveduši strupceļā, vai arī bijuši maldīgi – uz ko norāda arī sava darbā “Passion of God: A Center in Biblical Theology” Deivids M. Karrs (David M. Carr) jau pirmās sadaļas “Methodological Introduction” pirmajās divās rindkopās, tomēr tas nekavē šādu centru meklēt un mēģināt definēt arī Karram, savus meklējumus pamatojot ar fon Rada (Gerhard von Rad) darbos atrodamo skeptisko attieksmi pret šādu centru teoloģisko konstruēšanu, kas paša fon Rada tekstos, ironiskā kārtā, tomēr esot izgaismojies, kā JHVH pašatklāsme, kuru, iespējams, varot uzskatīt par šādu kopēju un vienotu centru, ap kuru un kura iedvesmota, caurausta ir Vecā Derība.

Deivids M. Karrs nepiedāvā izvirzīt priekšplānā kādu no Vecajā Derībā sastopamajām teoloģijām vai notikumiem, bet gan aplūkot tekstos sajūtamās un izlasāmās JHVH īpašās attiecības ar Israēlu, kurās varot saskatīt kaisli, iekāri un greizsirdību. Uzsvars tiekot likts uz kaisli, kura nepārtop seksuālā kontaktā (šis apgalvojums nebūs īsti konsekvents, jo 14. lpp. aprakstītas pravieša Jeremija žēlabas par JHVH ielaušanos viņa dzīvē, šo ielaušanos pielīdzinot izvarošanai [Jer 20]).
Israēla un JHVH attiecības izpaužas kā gādīga, tomēr greizsirdīga un atriebīga vīra, no JHVH puses, un neuzticīgas sievas – staigules, no Israēla puses, sadzīvošanas stāsts.
Šis Deivida M. Karra piedāvātais Vecās Derības centrs, kā koncepcija Israēlam bija labi izprotams, jo tas dzīvoja patriarhālā sabiedrībā, kurā sievietes uzdevums un pienākums bija paklausīt vīram, savukārt par laulības pārkāpšanu, vai nevainības zaudēšanu pirms tām, tā tika bargi sodīta no vīra puses, tomēr tas nenozīmēja, ka arī vīram bija piemērotas tik pat stingras prasības, jo viņš drīkstēja apņemt arī citas sievas, pirkt prostitūtu pakalpojumus un stāties intīmos sakaros pirms laulībām. Manuprāt, šī alegorija par vīru un sievu, ir izmantota, lai Israēls varētu attaisnot visas piedzīvotās grūtības un mokas, kuras tika piedzīvotas, jo gluži kā sieviete, kuru bez pašas piekrišanas izprecina, arī Israēls sevi juta kā ar varu paņemts JHVH apgādībā, par pakļaušanos saņemot apsolījumu kļūt par lielu, varenu un daudzskaitlīgu tautu. Savukārt JHVH nostatīšana vīra, lasīt varenā kunga lomā, bija skaidra norāde uz Israēla bezspēcību attiecībā pret JHVH lēmumiem un spēku (varenumu). Skaidri definētas attiecības, kuru pamatā ir līgums, bija izplatīta prakse Tuvajos Austrumos, tamdēļ starp JHVH un Israēlu Sīnāja kalnā tika noslēgta derība ir tikai likumsakarība, kurā Israēlam paskaidroti tā pienākumi pret kungu (vīru) JHVH.

Savukārt cita Israēla un JHVH attiecību šķautne iezīmeja kaisli, par kuru varam lasīt “Dziesmu dziesmā” (interesanta iezīme, Karrs ir pieslējies tradicionālajai skolai, kura nesaredzēja šajā literārajā darbā iekāri un seksuālas darbības starp vīrieti (lirisko es) un sievieti, tomēr Karrs domu ir modificējis, apgalvojot, ka šis teksts ir kā mīlas apliecinājums starp Israēlu un viņas vīru JHVH).
Ir jāsecina, ka šīs Israēla un JHVH attiecības ir savdabīgs cikls, kurā ir vairāki posmi, kas ietver jaunavības, šķīstības atgūšanu [Jer 31:1-3], jaunas derības noslēgšana (drīzāk gan vecās derības atjaunošana un papildināšana), kaisles laikmets (kad Israēls dzīvo kopībā un mīlestībā ar savu kungu, vīru), atkrišana un krāpšana (kuras laikā Israēls novēršas no JHVH, nereti to sākt krāpt ar citiem dieviem, pārstāj To klausīt, būt kopā ar To), JHVH greizsirdības lēkme, kas rezultējas ar dusmām un sodu pār Israēlu, kam savukārt seko sagrēkojušā Israēla bēdas un vaimanas par uzliktā soda bardzību, kā arī piedošanas lūgšana kungam (vīram/JHVH), kam seko šķirstīšanās un attiecību atjaunošana ar JHVH.

ieraksts 319

Bet tas cilvēks tak tomēr ir viens interesants radījums, vispirms viņš aug un iegūst patstāvību, veido savu raksturu, savāc sevī visādus stiķus un niķus, bet tad ņem un izdomā, ka šim vajag sievieti, jo bez tās neesot pilnīga dzīve, tad nu viņš tādu atradis sāk piedzīvot to, ka visas iepriekš uzskaitītās dzīves gudrības ir sievišķim netīkamas, viņa grib cilvēku pāraudzināt pa savam, šai redz liktos makten’ jauki, ja cilvēks būtu tādu pašu raksturīpašību apveltīts kā tie iedomu tēli no grāmatām vai filmām (kuras, būsim atklāti, ir sarakstījušas vai uzfilmējušas pašas sievietes). Un tad sākas kašķi, jo cilvēkam patīk pašreizējā lietu kārtība, un viņš nav ar mieru piekāpties sievietes piedāvātajiem kompromisiem, kas patiesībā nemaz nav kompromisi, bet gan sievietes iegribu un vēlmju realizācija dzīvē.
Pašas viltīgākās sievietes, saprotot, ka tik viegli cilvēks nepadosies, sāk izspēlēt kārti ar apgalvojumiem, ka cilvēks cenšas pāraudzināt viņas, bet šīs tam esot par jau par vecu, un viņām pašām esot galva uz pleciem, lai izlemtu savu dzīves ritējumu.

Šī sieviešu iecere mainīt pasauli rezultējas, diemžēl, tikai divos veidos, tas ir cilvēks saprot šādas dzīves bezjēdzību un aiziet, vai arī pats salauž sev mugurkaulu, lai apliecinātu savas jūtas pret sievieti.

Jā, mīļā!

Skaņa fonam: Esbjörn Svensson Trio – Leucocyte [2008]

ieraksts 304

Būt par tādu kristīgi ievirzītu džekiņu īstenībā ir nereāli kruta, jo daudzas problēmas vari novelt uz Dievu, pašam ir iespēja laicīgi ņemt pēdu, pat nemēģinot iziet no situācijas cienīgi.
Piemēru?! Īzī pīzī! Puišelis draudzējas ar kādu meitēnu, viss notiek īsta mīlestība gaida ietvaros, rociņas, iespējams kāda naiva bučiņa un cita romantiska figņa. Bet tad purns izdomā, ka viņam konkrētais skuķis nepatīk (jā, draudziņu maiņa šādu džusīšu un džekiņu vidū ir augsta), tad viņš ņem uz bāž šai ausīs, ka viņiem nav lemts būt kopā, jo Dievs tā grib… un skuķēnam tik atliek to pieņemt. Viss vairāk nav ko pielikt, ne atņemt. Smuki.

ieraksts 302

Esmu ievērojis, ka visādi glumie tipiņi, nu tādi kā juristi, kaut kādi draņķa ekonomisti un citi šmurguļi, kad tikko iemācās izvilkt krānu no biksēm vienlaicīgi ar naudu no kabatas, sāk sist kanti blondīnītēm ar gēla nadziņiem, bet tad paaugoties un saprotot vērtības, sameklē sev normālu sievišķi, kura būtu laba māte viņa bērniem un forša sieva sadzīvē.