Bet tas cilvēks tak tomēr ir viens interesants radījums, vispirms viņš aug un iegūst patstāvību, veido savu raksturu, savāc sevī visādus stiķus un niķus, bet tad ņem un izdomā, ka šim vajag sievieti, jo bez tās neesot pilnīga dzīve, tad nu viņš tādu atradis sāk piedzīvot to, ka visas iepriekš uzskaitītās dzīves gudrības ir sievišķim netīkamas, viņa grib cilvēku pāraudzināt pa savam, šai redz liktos makten’ jauki, ja cilvēks būtu tādu pašu raksturīpašību apveltīts kā tie iedomu tēli no grāmatām vai filmām (kuras, būsim atklāti, ir sarakstījušas vai uzfilmējušas pašas sievietes). Un tad sākas kašķi, jo cilvēkam patīk pašreizējā lietu kārtība, un viņš nav ar mieru piekāpties sievietes piedāvātajiem kompromisiem, kas patiesībā nemaz nav kompromisi, bet gan sievietes iegribu un vēlmju realizācija dzīvē.
Pašas viltīgākās sievietes, saprotot, ka tik viegli cilvēks nepadosies, sāk izspēlēt kārti ar apgalvojumiem, ka cilvēks cenšas pāraudzināt viņas, bet šīs tam esot par jau par vecu, un viņām pašām esot galva uz pleciem, lai izlemtu savu dzīves ritējumu.

Šī sieviešu iecere mainīt pasauli rezultējas, diemžēl, tikai divos veidos, tas ir cilvēks saprot šādas dzīves bezjēdzību un aiziet, vai arī pats salauž sev mugurkaulu, lai apliecinātu savas jūtas pret sievieti.

Jā, mīļā!

Skaņa fonam: Esbjörn Svensson Trio – Leucocyte [2008]