ieraksts 346

Iespējams nezini, Vecajā Derībā esošajos psalmos ir arī lāsti, kas mūslaiku kristiešiem it kā ir nepieņemami, tomēr paši par sevi ir šie neviennozīmīgie teksti ir uzmanības vērti, un mēs nedrīkstam ignorēt vēsturisko kontekstu kurā šie teksti ir tapuši.

Redzi, lāsta psalmu esamība Vecajā Derībā ir skaidrojama kā pragmatiska rīcība no Israēla puses, kuru vadīja vēlme nodrošināt savu turpmāko eksistenci, izmantojot viņiem zināmā transcendentā spēka palīdzību. Lai panāktu vēlamo JHVH reakciju, sākumā Viņš tiek iežēlināts ar Israēla bēdu stāstu par draudīgo ģeopolitisko situāciju (Israēls un tās valdnieki labi apzinājās savu niecīgumu un nespēku attiecībā pret apkārt esošajām lielvarām), žēlabām noslēdzoties, psalmos tiek izteikts aicinājums JHVH sodīt un pazemot Israēlam naidīgās tautas un valstis, tātad, Israēlam labvēlīga iznākuma gadījumā (kas cieši ir saistīta ar JHVH vēlmi uzklausīt lūgšanas un vaimanas) rastos iespēja palielināt savu ietekmi Palestīnas teritorijā.

Der atzīmēt, ka psalmos ietverto aicinājumu uz vardarbību no JHVH puses var interpretēt kā Israēla vēlmi piespiest viņu dievu pildīt saistības(ברית) pret uzraugāmo un izvēlēto tautu, kura savu līguma pusi ir pildījusi, tomēr tas viņus nav pasargājis no nelaimēm un apkārtējo tautu spējas tos pakļaut (regulāri tiek norādīts uz svešo, tas ir, pāridarītāju ļaunumu un bezdievību, kas pēc Israēla domām ir jau pietiekami liels pārkāpums, lai tos sodītu).
Papildus, lai garantētu lūguma (pieprasījuma) sadzirdēšanu, JHVH tiek godināts un cildināts, nekaunīgi pārkāpjot robežu, kas komplimentus un atzinību nošķir no lišķības (Ps 59:10-11).

Pašu lāsta psalmu uzbūve ir samērā vienkārša. Iesākumā notiek situācijas apraksts un žēlabas (Ps 58:4-5, Ps 59:7-8, Ps 69:3, Ps 109:2-3), neaizmirstot uzsvērt Israēla nevainīgumu un ciešanas(Ps 58:2 Ps 59:4-5, Ps 69:5, Ps 109:2-5), tad seko norāde uz sodu, kāds pienāktos pāridarītājiem (Ps 58:7, Ps 69:23, Ps 109:6-13), bet nobeigumā tiek cildināts un slavēts JHVH(Ps 58:12, Ps 59:18, Ps 69:35-36, Ps 109:30-31), kurš savā lielajā žēlastībā un patikā pret Israēlu, iznīdēs tā naidniekus.

Ir novērojama arī tendence, ka visus lāsta psalmus caurvij cerības un ticības aspekti, kuri norāda uz lūdzēju pārliecību jau pašā sākumā, ka lūgšana tiks uzklausīta.

ieraksts 345

Ebreju svētku aprakstu salīdzināšana Ex 23:14-19, Ex 34:18-26, Dtn 16:1-18 un Lev 23 tekstos

Apskatot svētku aprakstus, pamanāmākais, kas jau sākotnēji, neiedziļinoties teoloģiskajās konstrukcijās, ir novērojams – Leviticus 23. nodaļas autora (iespējams arī vēlākais redaktora) vēlmi nodrošināt pareizu svētku un tajos notiekošo rituālu norisi, jo tie ir JHVH svētki[23:4], kurus svinēt par pienākumu ir uzlicis Viņš.
Tātad mērķis ir ļoti skaidrs un saprotams – nosvinēt JHVH svētkus pareizi – neapgrēkojoties.
Exodus 23:14-19 un Exodus 32:18-26 esošos problēmu risina ļoti vienkāršoti, atstājot daudz vietas personigajai un lokālajai interpretācijai, savukārt Leviticus autoram tas šķiet nepieņemami, jo neskaidri definētās darbībās var izraisīt JHVH dusmas un sodu [Lev 23:29-30]. Tamdēļ Leviticus teksts definē pareizo kulta redzējumu par svētku norisi (svinēšanu), laika atskaiti, gada sadalījumu [Lev 23:5, Lev 23:11, Lev 23:15, Lev 23:24, Lev 23:34] un priesteru pienākumus [Lev 23:10-11, Lev 23:20], neaizmirstot norādīt uz priesterim atdodamo upura daļu [Lev 23:21]), savukārt Deuteronomium autora mērķis ir norādīt uz oficiālā kulta vietu (savdabīga opozīcija Leviticus tekstam, kurā norāda uz iespēju svinēt, tātad arī upurēt, svētkus itin visur [Lev 23:3], necentralizējot kulta praksi viena punktā (vietā)), izskaužot lokālo kultu svētvietas [Dtn 16:2]. Savukārt Exodus tekstu uzdevums ir dot sākotnējās norādes, kuras būtu izprotamas ikvienam JHVH kulta piekopējam, neatkarīgi no viņa teoloģiskā redzējuma, jo teksta autoram pamatuzdevums ir aizsākt, nospraust un apzināt oficiālā kulta tradīcijas, pie reizes izdabājot ģimenes un lokālā kulta praktizētājiem.
Lai apliecinātu savas domas patiesumu Leviticus teksta autors, apgalvojumus apstiprina, pastiprina tam piesaistot Mozus dialogu ar JHVH vai Izraēlu [Lev 23:1, Lev 23:9-10, Lev 23:23-24, Lev 23:26-27, Lev 23:33-34 un Lev 23:44].

Rūpīgāk Exodus 34:24 redzam, ka šis teksts ir veidots no JHVH kā Cēbaota pozīcijas, kurā viņš izlemj apkārtējo tautu likteņus, protams ar nosacījumu, ja Izraēls trīs reizes gadā svin JHVH noteiktos svētkus [Ex 34:23]. Pretēji šim, ja pēc deportācijas (vai tās laikā) tapušajā Deuteronomium aprakstītais atalgojums par svētku pareizu noturēšanu ir svētība no JHVH puses [Dtn 16:15, Dtn 16:18], bet par apkārtējo tautu un valstu iznīcināšanu teksts vairs nevēsta.

Papildus der atzīmēt četru tekstu iespaidu uz kulta un tā likumu, noteikumu attīstību, sākot ar gaļas un piena produktu nošķirtību [Ex 23:19], beidzot ar sociālo atbildību par trūcīgajiem līdzcilvēkiem [Lev 23:22], kā arī JHVH pavēli šabata laikā nestrādāt pilnīgi visiem, tai skaitā vergiem [Dtn 16:11, Dtn 16:14], kā arī sodu par šīs norādes nepildīšanu [Lev 23:29-31].

Protams, šajos tekstos ir kopējā vadlīnija – šabatu šabats [Lev 23:3, Lev 23:32], kurš ir kā lielākā svētība, ko JHVH caur saviem svētkiem dāvā kulta praktizētājiem (interesanti, ka Leviticus 23:32 tiek izjaukts septiņu dienu cikls, pārveidojot to par devītās dienas kulmināciju, pieļauju domu, kas šāda nekonsikvence ir radusies saskaroties ar apkārtējo tautu reliģijām un laika atskaiti, tamdēļ šāda sinkrētismam piedienoša kļūda ir iekļuvusi tekstā).
Vēl der atzīmēt, ka šabats kalpo arī kā saliedēšanas pasākums, jo Izraēla vīriem bija pienākums un iespēja sapulcēties vienā teltī, lai paralēli kulta rituāliem aprunātos [Lev 23:4, Lev 23:8, Lev 23:35] un pārspriestu aktualitātes un problēmas viņu dzīvē un vienotos par kopējiem nākotnes plāniem, kas savukārt palīdzēja nosargāt gan dzimtas, gan kulta tālāku pastāvēšanu.

ieraksts 344

Lai arī daudzu Bībeles pētnieku Vecās Derības centra meklējumi, nereti, ir noveduši strupceļā, vai arī bijuši maldīgi – uz ko norāda arī sava darbā “Passion of God: A Center in Biblical Theology” Deivids M. Karrs (David M. Carr) jau pirmās sadaļas “Methodological Introduction” pirmajās divās rindkopās, tomēr tas nekavē šādu centru meklēt un mēģināt definēt arī Karram, savus meklējumus pamatojot ar fon Rada (Gerhard von Rad) darbos atrodamo skeptisko attieksmi pret šādu centru teoloģisko konstruēšanu, kas paša fon Rada tekstos, ironiskā kārtā, tomēr esot izgaismojies, kā JHVH pašatklāsme, kuru, iespējams, varot uzskatīt par šādu kopēju un vienotu centru, ap kuru un kura iedvesmota, caurausta ir Vecā Derība.

Deivids M. Karrs nepiedāvā izvirzīt priekšplānā kādu no Vecajā Derībā sastopamajām teoloģijām vai notikumiem, bet gan aplūkot tekstos sajūtamās un izlasāmās JHVH īpašās attiecības ar Israēlu, kurās varot saskatīt kaisli, iekāri un greizsirdību. Uzsvars tiekot likts uz kaisli, kura nepārtop seksuālā kontaktā (šis apgalvojums nebūs īsti konsekvents, jo 14. lpp. aprakstītas pravieša Jeremija žēlabas par JHVH ielaušanos viņa dzīvē, šo ielaušanos pielīdzinot izvarošanai [Jer 20]).
Israēla un JHVH attiecības izpaužas kā gādīga, tomēr greizsirdīga un atriebīga vīra, no JHVH puses, un neuzticīgas sievas – staigules, no Israēla puses, sadzīvošanas stāsts.
Šis Deivida M. Karra piedāvātais Vecās Derības centrs, kā koncepcija Israēlam bija labi izprotams, jo tas dzīvoja patriarhālā sabiedrībā, kurā sievietes uzdevums un pienākums bija paklausīt vīram, savukārt par laulības pārkāpšanu, vai nevainības zaudēšanu pirms tām, tā tika bargi sodīta no vīra puses, tomēr tas nenozīmēja, ka arī vīram bija piemērotas tik pat stingras prasības, jo viņš drīkstēja apņemt arī citas sievas, pirkt prostitūtu pakalpojumus un stāties intīmos sakaros pirms laulībām. Manuprāt, šī alegorija par vīru un sievu, ir izmantota, lai Israēls varētu attaisnot visas piedzīvotās grūtības un mokas, kuras tika piedzīvotas, jo gluži kā sieviete, kuru bez pašas piekrišanas izprecina, arī Israēls sevi juta kā ar varu paņemts JHVH apgādībā, par pakļaušanos saņemot apsolījumu kļūt par lielu, varenu un daudzskaitlīgu tautu. Savukārt JHVH nostatīšana vīra, lasīt varenā kunga lomā, bija skaidra norāde uz Israēla bezspēcību attiecībā pret JHVH lēmumiem un spēku (varenumu). Skaidri definētas attiecības, kuru pamatā ir līgums, bija izplatīta prakse Tuvajos Austrumos, tamdēļ starp JHVH un Israēlu Sīnāja kalnā tika noslēgta derība ir tikai likumsakarība, kurā Israēlam paskaidroti tā pienākumi pret kungu (vīru) JHVH.

Savukārt cita Israēla un JHVH attiecību šķautne iezīmeja kaisli, par kuru varam lasīt “Dziesmu dziesmā” (interesanta iezīme, Karrs ir pieslējies tradicionālajai skolai, kura nesaredzēja šajā literārajā darbā iekāri un seksuālas darbības starp vīrieti (lirisko es) un sievieti, tomēr Karrs domu ir modificējis, apgalvojot, ka šis teksts ir kā mīlas apliecinājums starp Israēlu un viņas vīru JHVH).
Ir jāsecina, ka šīs Israēla un JHVH attiecības ir savdabīgs cikls, kurā ir vairāki posmi, kas ietver jaunavības, šķīstības atgūšanu [Jer 31:1-3], jaunas derības noslēgšana (drīzāk gan vecās derības atjaunošana un papildināšana), kaisles laikmets (kad Israēls dzīvo kopībā un mīlestībā ar savu kungu, vīru), atkrišana un krāpšana (kuras laikā Israēls novēršas no JHVH, nereti to sākt krāpt ar citiem dieviem, pārstāj To klausīt, būt kopā ar To), JHVH greizsirdības lēkme, kas rezultējas ar dusmām un sodu pār Israēlu, kam savukārt seko sagrēkojušā Israēla bēdas un vaimanas par uzliktā soda bardzību, kā arī piedošanas lūgšana kungam (vīram/JHVH), kam seko šķirstīšanās un attiecību atjaunošana ar JHVH.

ieraksts 339

Mācītāja (Pulcētāja) teksts savā būtībā ir ietekmējies no helēnismā valdošajiem pasaules uzskatiem, tajā, samērā regulāri tiek uzsvērta esošās dzīves nozīmība [Māc 9:4], pretstatā pēcnāvei, par kuras esamību nav pārliecības [Māc 3:18-22] (protams ir izlasāmas arī pretrunas iepriekš paustajai domai, jo tekstā vietām tiek piesaukta JHVH tiesa, kuras priekšā stāsies cilvēks [Māc 11:9]). Tiek izteikta nožēla par ierobežoto laika posmu, kurā viņam ir iespēja baudīt sava darba augļus [Māc 2:18-19], tamdēļ teksta lasītājs saņem aicinājumu būt gudram un neatstāt dzīves izbaudīšanu un līksmību uz vēlāku laiku (tipisks grieķu domas paraugs), jo tāds var nepienākt. Mācītāja tekstā tiek uzsvērta labu draugu nozīme, kā arī, izteiktas šaubas par pēcnācēju nepieciešamību, norādīts uz gudrības pārākumu pār bagātību, savukārt gudrība tiek aprakstīta ka lēnprātība un spēja sabalansēt savas izvēles starp labo un ļauno [Māc 7:15-18] (ir norādīts uz JVHV īpašo attieksmi pret gudrajiem, kuriem tiek apsolīti pasaules labumi, kurus ir sastrādājuši grēcinieki (nelgas), [Māc 2:26]). Būtiskas ir individuālās, nevis kolektīvās izvēles, noliedzot kolektīvo atbildību par pieņemtajiem lēmumiem un pastrādāto, tomēr tiek uzsvērts, ka neatkarīgi no sabiedriskā stāvokļa un darbiem, visi reiz kļūs par pīšļiem un zemi [Māc 3:20].

Sālamana gudrības grāmata, kas iekļauta deiterokanoniskajos rakstos, pretstatā Mācītājam ir saskatāmas ilgas pēc mūžības, pašreizējā dzīve tiek definēta kā īslaicīga pietura, ceļā uz to [Sāl 9:14-18](N.B. abiem tekstiem autorība tiek piedēvēta ķēniņam Sālamanam, tomēr pēc uzbūves, izmantotās valodas un teoloģiskā redzējuma tie ir loti atšķirīgi. Ja Mācītājā ir saskatāma pēc Aleksandra grieķu kultūras iezīmes, tad Sālamana gudrības grāmata ir mesiāniska un satur teoloģiskus terminus un redzējumus, kas raksturīgi pirmkristiešiem, nevis ebrejiem [Sāl 1:5], savukārt tas izslēdz šaubas, ka šo tekstu autors nav Sālamans — viņam dzīves laikā nebija iespējams saskarties ar abiem šiem domas virzieniem).
Tamdēļ nav vietas izbrīnam par Sālamana gudrības grāmatā ietverto kritiku, kura ir pausta pret Mācītājā pausto. Pretnostatītas un nopeltas tiek gandrīz visas vērtības, par kurām iestājās Mācītāja teksta autors.
Tiek attaisnota gan nāve un tās vieta cilvēka dzīvē [Sāl 5:10-15], tikumīga dzīve tiek pasludināta par augstāko sasniegumu, noliedzot baudkārības (kritika Mācītajā esošajam aicinājumam baudīt dzīvi, kas, kā nojaušams, ietver arī intīmas attiecības starp partneriem, kuru starpā nav noslēgtas laulības) [Sāl 4:1-4], tamdēļ Sālamana gudrības grāmatas autors piedāvā baudīšanu aizstāt ar ticību JHVH, grēku nožēlu un taisnīgumu [Sāl 12:2].
Sālamana gudrības grāmatas autors uzver, ka gudrība ir JHVH dāvana, nevis cilvēka sasniegums. Gudrības saņēmējam ir jābūt pateicīgam par to, kā arī ir jāizmanto tā, lai pasaule veicinātu taisnību [Sāl 7:7-14]. Gudrība tiek raksturota kā pāri laikam esoša, kurai nav cilvēciskas formas un tā nav saistīta ar cilvēku, tomēr cilvēks, iegūstot JHVH labvēlību, saņem iespēju gudrību sevī uzņemt [Sāl 10:13:14].

ieraksts 337

Jeremijas grāmatas 31. nodaļā no 31. līdz 34. pantam tiek pravietots par jaunu sākumu, kad vecā derība (Sīnāja kalna), kura tika noslēgta caur Mozu, vairs nebūs spēkā, jo ikviens iegūs jaunu saikni ar JHVH, nepastarpinātu, padarot priesteru un citu rakstu zinātāju šķiru par nevajadzīgu (nepārprotama opozīcija tiem, kuri vēlējās atjaunot templi un monarhiju, kā arī neslēpta norāde nepieciešamo decentralizāciju, atņemot Jeruzalemei kulta centra un galvaspilsētas statusus (skatīt sadaļu par grēku piedošanu, kurā ir aprakstīta tieša JHVH labvēlība ikvienam personīgi, bez starpniekiem)), jo katra indivīda sirdsapziņa būs mēraukla pašam sev, pateicoties Kunga apsolītajai jaunai derībai, kas taps iedēstīta ikviena sirdī, ar to saprotot ikkatru, no divpadsmit cilšu pēctečiem, neatkarīgi no puses kurā viņu tēvi atradās pēc Zālamana valsts (ir saskatāmas ilgas pēc antemonorhijas laikiem).

Ecehiēla grāmatas 36. nodaļā no 24. līdz 28 pantam esošajā tekstā, caur pareģojumu ir izteiktas ilgas pēc atgriešanās no deportācijas Izraēlā (Dienvidu valsts teritorijā), tiek norādīts uz vēlmi attīrīt tautiešus (gan palikušos, gan deportētos) no grēkiem, kā noprotams, šī uzdevuma izpildei būs vajadzīgi priesteri un centralizēta kulta vieta (skatīt norādi uz Garu – tam būs vajadzīga mājvieta – templis). Pretstatā Jeremijas pravietojumam, par katra individuālo saskarsmi ar JHVH, Ecehiēls sludina kolektīvo atbildību (kas nereti praksē nozīmē augšējo šķiru dominanci par zemākajām), jo visi taps tiesāti par kopējiem grēkiem un vainām. Šis ir arī veids, kā centrālā vara leģitimitātē izveidoto tiesu sistēmu.

Jeremijas 31. nodaļā esošais teksts ir norāde uz individuālu saskarsmi ar Dievu, kurā neatņemama sastāvdaļa ir reliģiskā kulta praktizētāja briedums, pretstatā 5. Mozus grāmatas 4. līdz 9. pants apraksta komunikāciju pavēļu formā, izslēdzot personisko komunikāciju ar JHVH, jo kulta praktizētāji tiek uzskatīti par spriest, domāt un rīkoties nespējīgiem, tamdēļ tos, gluži kā aitu baru, ir jādzen pareizajā virzienā.
Tekstos ir saredzams konflikts starp savdabīgu reliģisko anarhismu no Jeremijas puses un reliģisko konservatīvismu no Deuteronomium autora/u puses – kas iever kulta centralizāciju, definēšanu un garīdzniecības šķiras saglabāšanu, kuras uzdevums būtu rūpēties par pašu definētā un izstrādātā kulta pareizu piekopšanu.