Sen neesmu rakstījis. Pēdējā reize bija ar milzīgu izgāšanos, jo kad trīs gadus atpakaļ prognozēju Bērnija uzvaru, un viņa tikšanu pie Demokrātu prezidenta amata kandidāta titula… kļūdījos. ASV dienvidu štatu melnādaino baptistu baznīcu līderi panāca Baidena uzvaru. Tad arī mana ikdiena bija daudz brīvāka, jo mazākais no Kapteiņiem tik grasījās ieraudzīt ārpasauli. Pie mums vēl nebija sākušies ar Covid-19 saistītie ierobežojumi. Vēl dažas dienas pēc bloga ieraksta veikšanas biju aizlidojis uz Stokholmu, un iesmēju par cilvēkiem Ārlandā, kas vazājās maskās. Un tad jau Rīgā saņēmu e-pastu, kas lika visiem turpmāk strādāt no mājām. Eiropa tad vēl bija daudz mierīgāka. Līdz Krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā (Pjotrs Verzilovs savā sarunā ar Juriju Dudju notiekošo sauc par “Lielo karu” — iespējams to tā vajadzētu saukt arī man) ir vēl laiks, lai arī tā gada nogalē Krievijas mediji sāka mutuļot un runāt par to, ka Krievija grasās iebrukt Ukrainā. Sanāca tā, ka tas notika gadu vēlāk.

Bet kā ir tagad? Ar katru dienu esmu tuvāk savai četrdesmitgadei. Kad biju maziņš, atceros, kā to svinēja mans tēvs, un bišķi vēlāk arī viņa brālis, kas pildīja arī mana krusttēva pienākumus. Man tās prātā ir palikušas kā milzīgas ballītes. Vai es ko tādu pats uzrīkošu? Nezinu. Šaubos.

Tas, par ko aizvien vairāk domāju, kaut kā negribas, kļūt par vecu un īgnu veci, kurš noslēdzas sevī, nespējot sadzīvot ar pārmaiņām un cilvēkiem apkārt. Lūk, būšana par Stendzinieku vai Kiršteinu — ir lieta, ko nenovēlu nevienam. Diemžēl ik pa laikam sanāk būt tādam. Sāk kaitināt, ja esmu aizgājis uz pasākumu, bet tas nav kārtīgi saplānots un noorganizēts, jo gadu laikā ir parādījušās prasības, kas vienkārši neļauj paciest nekārtību. Tamdēļ esmu sācis piekopt to, ka neeju uz pasākumiem un vietām, kuru eksistencei neredzu jēgu, vai uzskatu to par mana laika tērēšanu. Īstenībā šādu pieeju pielietoju arī pret filmām, seriāliem vai grāmatām. Citējot manu bijušo dekānu Juri Cālīti — ne visas grāmatas ir tā vērtas, lai tās izlasītu no vāka līdz vākam. Labāk izeju vairāku stundu ilgā pastaigā ar Druvu vai aizbraucu līdz jūrai, nekā nejēdzīgi tērēju laiku lietām, kas nesagādās prieku un gandarījumu. Līdzīgi ir noticis arī ar sociālajiem tīkliem, kurus esmu patīrījis no savas dzīves. Šogad esmu izdzēsis Twitter (vai kā to tagad sauca), Facebook, Reddit, Draugiem (heh). Instagram (un tam līdzi nākošais Threads) karājas mata galā, jo gaidu mirkli, kad Meta ieslēgs ActivityPub (kas, manuprāt, ir interneta nākotne, nevis visas tās blokķēdes utt). Esmu nonācis pie atziņas, ka vēlos, lai visi dati (teksti, fotogrāfijas, video utt) ir manā īpašumā, nevis kādas korporācijas, kas tos tirgo datu brokeriem, un pēc tam man rāda pielāgotas reklāmas un veido manu ēnas profilu. Tas gan ir smagi samazinājis cilvēku skaitu, ar kuriem ikdienā komunicēju. Šo gan izjūtu kā trūkumu, jo lai arī katrā latvietī mīt sapnis par būdiņu meža vidū, tomēr ir patīkami, ja ir iespēja redzēt, kā klājas paziņām un vienkārši uzturēt virtuālu small talk. Kā Paolo Sorrentino filmā “La grande bellezza” teica tās centrālais varonis Jeps Gambardella: “Mēs visi esam uz zaudēto cerību robežās, viss, ko varam darīt, ir skatīties viens otram acīs, pavadīt laiku kopā, nedaudz jokot…” Diemžēl tas, kas ir noticis, šādu cilvēku, ar kuriem gribu pavadīt laiku kopā, paliek mazāk. Un tas joks par Jēzu, kuram trīsdesmit trīs gadu vecumā bija izdevies saglabāt divpadsmit tuvus draugus, vairs nemaz nešķiet tik smieklīgs.

Tas, ko esmu ieguvis, man ļoti patīk pavadīt laiku ar maniem mazajiem Kapteiņiem (kuri jau īstenībā vairs nemaz nav tik mazi, ja neskaita pastarīti). Kā teicu sarunā “Klubā”, man ir sajūta, ka šī GenZ paaudze tiešām ir ļoti izdevusies, un viņi paveiks lielas lietas (un šeit es runāju par Latvijas GenZ, jo pasaulē, man nesaprotamu iemeslu dēļ, daļa no GenZ ir ļoti konservatīva — Zviedrijā, Somijā vai tagad Argentīnā — pavelkas un balso par galēji labējiem spēkiem). Īstenībā mani bērni ir viens no iemesliem, kāpēc man ir cerība nekļūt par īgnu veci. Viņi ir dzinulis iet līdzi laikam, klausīties aktuālu mūziku, lasīt par notikumiem un tehnoloģisko attīstību. Ielīst alā, apgalvojot, ka visa labā mūzika vai dižie notikumi ir bijuši kaut kad pagājušā gadsimta piecdesmitajos (vai kad kuram ir viņa zelta laiks), ir tikai solis tuvāk pansionātam, un vientuļām vecumdienām. Tamdēļ novēlu mīlēt un rūpēties par sev tuvajiem, lai viņi nebūtu tie cilvēki, kas piedzīvo ļaunāko tavas personības šķautni, jo pazīst tevi vislabāk.

P.S. Lai arī komentāri pašā blogā ir atslēgti, komentēt var Fediversā: @[email protected]