Bērnijs Sanders

ieraksts 362: Bērnijs Sanders uzvarēs priekšvēlēšanas

Dienvidkarolīnas štatā (ASV) tikko notika demokrātu partijas prezidenta priekšvēlēšanas, kurās ar lielu pārsvaru (48,4% balsu) uzvarēja bijušais ASV viceprezidents Džo Baidens, iegūstot kopā ar iepriekšējām priekšvēlēšanām un kaukusiem 48 pārstāvjus (33 no Dienvidkarolīnas). Bērnijs Sanders ar 56 pārstāvjiem aizvien gan ir vadībā. Un ir liela varbūtība, ka arī paliks. Kas nozīmē – ļoti iespējams – kļūs par demokrātu izvirzīto prezidenta amata kandidātu rudenī. Īstenībā pat ātrāk, jau 1. aprīlī. Prasīsiet – kāpēc? Atbilde ir pavisam vienkārša (un te es ceru, ka šis bloga ieraksts nenovecos kā piens). Dienvidkarolīna izceļas ar saviem konservatīvajiem vēlētājiem, kuri labprāt atrastos republikāņu partijā, bet ņemot vērā pašlaik klajo rasismu, kas valda republikāņu partijas vidū, viņi ir demokrāti. Tamdēļ pašlaik var rasties maldīgs priekšstats par Džo (vai kāda cita) spēju uzvarēt Bērniju.

Tātad, lai būtu vieglāk saprast. Demokrātu partijas priekšvēlēšanās kopējais delegātu skaits ir 3979. Lai iegūtu vairākumu, ir nepieciešams tikt pie 1991 delegāta. Un otrdien, trešajā martā, notiek tas, ko amerikāni sauc par Super Tuesday, kad četrpadsmit štatos un vienā teritorijā vienlaicīgi notiek balsošana. Kopā kandidātiem ļaujot tikt pie 1357 delegāta. Sanāk, ka pēc šīs otrdienas, būs jau zināmi 38% no delegātiem. Papildus āķis slēpjas tajā, ka Super Tuesday štatu vidū ir Kalifornija un Teksasa, kas ir lielākie štati. Kalifornija dod 415 delegātus, bet Teksasa 228. Un abos štatos Bērnijam ir augsta atzinība. Kas ļoti iespējams rezultēsies arī lielā iegūto delegātu skaitā. Viņa pārsvars var sanāk kādi 400 delegāti pār tuvāko sekotāju. Un tas arī veido problēmu pārējiem. Jo redz, ja pēc otrdienas paliktu tikai divi kandidāti, tad otrajam kandidātam nāktos uzvarēt visas turpmākās priekšvēlēšnas atlikušajos štatos ar 40% līdz 60% pārsvaru. Bet kā var redzēt Bērnija oponenti negrasās apvienot savus spēkus, tā vietā mēģinot sadalīt atlikušos delegātus. Atstājot Bērniju bez īstas konkurences. Aprakstītais protams nenozīmē, ka Bērnijs ieradīsies Demokrātu partijas kongresā ar nepieciešamo 1991 delegātu, lai viņam būtu neapstrīdams vairākums, tomēr neviens cits viņam nebūs pat tuvu.

Šis gan arī ir iemesls kamdēļ Bērnijs uztraucas un pieprasa, lai par demokrātu prezidenta amata kandidātu tiktu izvirzīts vairākuma atbalstītais kandidāts, jo viņš apzinās, ka bez neapstrīdamas uzvaras demokrātu kongresa balsošanas pirmajā kārtā, viņam iespēju stāties pretī Trampam var atņemt 500 demokrātu partijas superdelegāti, kuri par partijas prezidenta kandidātu balsos otrajā kārtā.

Secinājumi? Bērnija un leftiju lielākais sāncensis var izrādīties 500 superdelegāti un partijas elite, bet moderātu dzirnakmens ir nespēja vienoties par vienu kandidātu, rezultātā nejēdzīgi sadalot savā starpā delegātus, pie kuriem citādā gadījumā varētu tikt cilvēks, kuram ir lielākās izredzes uzvarēt Bērniju.

P.S. Esmu jau labu brīdi novērojis, ka mani kolēģi – dīvāna eksperti – pie katra Bērnija panākuma nopukst, ka ka šis jau neuzvarēs Trampu. Rau, še man gribas zināt, ja to nespēj Bērnijs, tad kurš? Kurš no visas tā plejādes moderātu spēj? Un ziniet atbildes jau nav. Jo tāda ir politika un kampaņas – samērā neprognozējamas. Tas ko var apgalvot – masām ir apnikušas elites. Un uzvar tie, kuri spēj vislabāk parādīt, ka nav šis elites sastāvdaļa.