58,7 procenti vīriešu pilsoņu, no kuriem aptuveni 80 procenti veido Nacionālo bruņoto spēku rezervi, nepieciešamības gadījumā būtu gatavi cīnīties ar ieročiem rokās, lai aizstāvētu Latviju, secināts pēc Aizsardzības ministrijas pasūtījuma pētījumu centra SKDS veiktajā pētījumā “Latvijas iedzīvotāju viedoklis par valsts aizsardzības jautājumiem
Šķiet tomēr nebūšu viens no šiem gandrīz sešdesmit procentiem, jo vērojot notikumus Ukrainā nerodas pārliecība, ka Latvijas armijas ģenerāļi un viņus diriģējošie politiķi, kara gadījumā būs prātīgāki un spējīgāki izvērtēt situāciju. Tiešām nav vēlmes tapt iedzītam bezjēdzīgā “varoņa nāvē”, kā tas notika ar ļaudīm Doņeckas lidostā, vai pašlaik Debaļcevē. Abās vietās jau iepriekš bija/ir zināms iznākums, jo vienīgā darbība, kas Ukrainas armijas vadībai šķita pieņemama, bija/ir noturēt izcili draņķīgas pozīcijas, kas tiek regulāri apšaudītas ar artilēriju, nevis paplašināt kontrolējamo teritoriju, vai sapratīgā brīdī atkāpties, lai nepiedzīvotu savu cilvēku apslaktēšanu. Tātad Ukrainas armijas vadībai, ja skaudri aplūko situāciju, ir samērā dziļi nospļauties par tiem karēvjiem, kas tiek vienkārši atstāti kā gaļa lauka vidū, kamēr Ukrainas prezidents Petro Porošenko sagaida atklāsmi, ka Putins ar saviem Minskas līgumiem viņu ir atkal piečakarējis.
Ja liekas, ka šādas nejēdzības Latvijā nenotiktu, tad pavērojiet pēdējo gadu norises Latvijas armijā un politiķu spēju reaģēt uz aktuālajiem ģeopolitiskajiem notikumiem degungalā.
Arī iepriekšējos trijos gados puse vai pat lielākā daļa no darba attiecības pārtraukušajiem karavīriem bijuši virsnieki no vidējā komandējošā sastāva vai instruktori. Tieši šie aizgājēji bruņotajiem spēkiem radot vislielākās problēmas.
NBS komandieris stāsta, ka virsnieka sagatavošanai nepieciešami vairāk nekā desmit gadi, bet instruktora – četri līdz seši. Turklāt noteiktus dienesta pienākumus drīkst uzticēt tikai noteiktu dienesta pakāpi saņēmušam virsniekam. Aizejot virsniekiem, rodas deficīts komandējošajā sastāvā, kuru ir sarežģīti aizpildīt.
Šī iemesla dēļ dažādi dienesta pienākumi un amati tiek uzticēti virsniekiem, kas nav sasnieguši konkrētajiem dienesta pienākumiem nepieciešamo pakāpi.
NRA 2011. gada 12. septembris„Ņemot vērā signālus no Ukrainas un pierobežām, būs iemesls, lai valdība pieņemtu lēmumu straujāk palielināt aizsardzības budžetu,” sarunā ar Latvijas Radio atzina finanšu ministrs Jānis Reirs.
Ko es ar to gribu teikt? Latvijas armijai ilgā laika posmā ir pazaudējusi labu daļu savu virsnieku. Un jaunu izskološanai ir vajadzīga vismaz desmitgade. Savukārt politiķi gausi reflektējot uz notiekošo Ukrainā un Krievijā, ar cerībām, ka viss norims, ir veikuši relatīvi nelielu aizsardzības budžeta palielinājumu, tomēr tas aizvien neizpilda NATO (organizācija uz kuras palīdzību tiek cerēts militāra konflikta gadījumā) minimālos kritērijus — aizsardzības budžets vismaz 2% no IKP. Tātad situācija tiek uzlabota ļoti gausi un kusli. Var pat apgalvot — nekā!. Bet Politiski represēto apvienības aicinājums stiprināt Zemessardzi ir tik neviennozīmīgs, cik vien šāds paziņojums no ar militāro nozari un 21. gadsimtu nesaistītiem cilvēkiem var būt. Pirmkārt, ļaudis ir aizmirsuši pagājušā gadsimta deviņdesmitos gadus Latvijā, kad Zemessardze aktīvi konkurēja ar policiju par ietekmi. Kad Zemessardze bija sinonīms mednieku biedrībām. Tiešām paveicās, jo neizveidojās brigādes ar saviem lauku komandieriem, kam pat nenāktu prātā pakļauties kādam citam. Otrkārt ir 21. gadsimts, kad tranšeju rakšana ir armijas un valsts aizsardzības spēju atpalicības pazīme, nevis teritorijas aizsargāšana. Piemēram ASV armija apšauba pat tanku lietderību mūsdienu kaujās. Bet par nespēju saprast, ka profesionāls karavīrs, kas ir trenēts nedomājot nogalināt ir ļoti liela priekšrocība pār cilvēkiem kuriem vienkārši ir iedoti ieroči, šķiet, pat nav vērts uzsākt diskusiju. Kā piemērs, lai kalpo Folklendu karš. Tajā briti sakāva Argentīnu tieši tamdēļ, ka netrenēts cilvēks izvēlas labprātāk nenogalināt, nevis trāpīt.
Ja šo visu savelk kopā, tad sanāk, ka labākais ko ar skaidru saprātu var iesākt, ir sakrāmēt mantas un savus tuvos, kādā palielākā transporta līdzeklī un doties pēc iespējas tālāk no vietas kurai tuvojas karadarbība. Un neklausīties Saeimas deputāta vāvuļošanā par migrēšanu uz laukiem. Jo tas nepadarīs pārtikas atrašanu vieglāku. Vasarā ir vajadzīgs laiks, lai to izaudzētu, bet ziemā… ziemā nekas neaug. Un nomaļa vieta arī nav garantija mieram. Manas vecāmātes bērnības mājas bija Piltenes apkaimes mežā (Ventspils novads arī mūslaikos izceļas ar mazapdzīvotību), tomēr tas netraucēja gan vācu, gan padomju armijām vairākas reizes izsoļot cauri mājas pagalmam. Ka noprotu, dažreiz pat vienas dienas laikā.
Atkāpei. Bet ziniet ko sākumam varētu izdarīt? Padarīt, piemēram, Krievijas pierobežu neapdzīvotu un apmežotu. Pietiktu par 50 kilometrus platu dabas parku, kam cauri ar tehniku nemaz tik viegli nevar izbraukt. Atstājot pāris šosejas “tajā virzienā” un sliedes, ko pēcāk var viegli kontrolēt (Ziemeļkorejā mežiem cauri ejošu šoseju malās ir milzīgas bijušo vadoņu statujas, kuras vajadzības gadījuma uzspridzinās, lai aizšķērsotu ceļu iebrucējam). Šāds, lūk, ekoaizsardzības risinājums, kamēr vēl politiķu un armijas vadību galvās nav ieperinājusies saprašana, ka apkārt ir 21. gadsimts. Droni. Un iespēja izveidot Dzels domu par Dievzemīti.
———————————————————
Lietuvā izdota rokasgrāmata iedzīvotājiem rīcībai kara gadījumā.
