Gustavo Gutierreza (Gustavo Gutiérrez) ietekme uz mūsdienu reliģisko izpratni Dienvidamerikā un arī pārējā mūsdienu pasaulē, saistībā ar garīgās prakses realizāciju dzīvē un ikdienas darbos, ir atstājusi neizdzēšamas pēdas, palīdzot veidoties diskursam, kas ir galēji pretējs tam ko iepriekš sludināja oficiālā Katoļu Baznīca. Atzīmēšu, ka pēdējie pontifi ir apzināti darbojušies pret Gustavo Gutierreza un viņa domubiedri paustajām idejām, tomēr ironiskā kārtā, tas nav traucējis tiem aizņemties dažus punktus (atmetot hierarhiski organizētajai baznīcas struktūrai un cilvēkiem netīkamo) no ideoloģiskās un teoloģiskās bāzes, ko viņš ir izstrādājis. Jau laikus vēlos norādīt, ka izmantošu divus terminus nabago baznīcu un bagāto baznīcu, kuras sasvstarpēji atrodas pretpozīcijās, lai gan no ārpuses tiek uztvertas kā vienots veselums (kā uzsver nikaragviešu priesteris un teologs Ernesto Kardenals (Ernesto Cardenal) – patiesā ir tā baznīca, kura ir Jēzus Kristus, un tā ir tā, kura kalpo trūcīgajiem).
Savu redzējumu par Gustavo Gutierreza sludinato teoloģiju balstu trijās viņa grāmatās: “Liberation and Change: Freedom and Salvation – a political problem”, “A Theology of Liberation”, “The Truth Shall Make You Free: Confrontations”.
Gustavo Gutierrezs (Gustavo Gutiérrez) piedzima 1928. gadā Limā (Peru) kečvi (termins ietver sevī vairākas Dienvidamerikas tautas, kuras runā kečivi valodā) un spāņu iebraucēju ģimenē[1], bērnībā cieta no osteomielita, tamdēļ vecumā no divpadsmit līdz astoņpadsmit gadiem pārvietojās ratiņkrēslā. Iesākumā Gustavo Gutierrezs studēja literatūru un psihiatriju, tomēr sapratis, ka vēlas ko vairāk, viņš kļuva par dominikāņu ordeņa brāli un Romas Katoļu Baznīcas priesteri (1959), papildus sākot studēt teoloģiju Lēvenā, Lionā (1985. gadā kļuva par doktoru) un Gregoriaņu Universitātē Romā. Kā priesteris Gustavo Gutierezzs kalpoja Iglesia Cristo Redentor draudzē Rimakā (Peru). Savukārt 1974. gadā nodibināja Bartolomé de Las Casas institūtu, lai ar caur to palīdzētu trūcīgajiem Dienvidamerikas trūcīgajiem.
Gustavo Gutierrezs tiek uzskatīts par Atbrīvošanās teoloģijas tēvu, jo ir pieņemts, ka viņš šo vārdu salikumu sāka lietot jau 1973. gadā (zināšanai der norādīt, ka ir avoti, kas par tādu atzīst Brazīlijas teologu un filozofu Rubemu Alvesu (1969) (Rubem Alves)[2], tomēr tas šajā gadījumā nav būtiski, jo svarīgākais ir apskatīt Atbrīvošanās teoloģiju kā fenomenu, kas radās kā atbilde pastāvošajai kārtībai bagāto baznīcā un Gustavo Gutierreza ietekmi šī diskursa attīstībā).
Gustavo Gutierreza pārstāvētā Latīņamerikas hermeneitika nepretojas vēsturiskajai teksta kritikai, to nostatot vienādā pozīcijā ar citām pieejām, kā arī, būtisku iebilžu nav pret arheoloģiskajos pētījumos rastajiem pierādījumiem, par kādas Bībeles ainas neatbilstību reālajiem notikumiem, jo svarīgākais aizvien paliek atbrīvošanās stāsta saturs un vēsts.
Savā grāmatā “Liberation and Change: Freedom and Salvation – a political problem” Gustavo Gutierrezs pirmajās nodaļās apraksta kristietības aizsākumus, izceļot pirmkristiešu sociālo statusu tā laika sabiedrībā – vairumā gadījumu viņi pārstāvēja trūcīgos un izstumtos – tātad mierinājumu un nākotnes perspektīvu viņi saskatīja tieši Jēzus Kristus sludinātajā vēstī. Papildus apziņa, ka kopienas brāļus un māsas Kristū, vieno kopējs sociālais status un vēlme norobežoties no esošās sistēmas, bija tā kura palīdzēja pirmkristīgajā Baznīcā izstrādāt koncepciju par nevardarbīgo pretošanos, šīs zemes dzīvi un mokas aizstājot ar ilgām pēc mūžības, kura tiks sasniegta pēc nāves. Savukārt augot kristiešu skaitam, to vidū sāka parādīties arī turīgi cilvēki, kuru status sabiedrībā nesagādāja tiem grūtības un raizes cīnīties par savu eksistenci, līdz ar to viņu skatījums uz kristietību ieguva pavisam citu perspektīvu. Piemēram tie kuri bija pie varas, izlēma kristietību padarīt par vēl vienu instrumentu, ar kuru atbrīvoties no nevēlējamajiem cilvēkiem, rezultātā liekot pamatus tam, ka reliģija, kura iesākumā bija mierinājums trūkumā dzīvojošajiem, kļuva par tādu pašu ienaidnieku kā iepriekš sabiedrības turīgākā daļa. Šajā brīdī Baznīca notika pirmā shizma, jo bagāto un nabago baznīcas katra aizgāja savu ceļu. Lai šo būtu vieglāk saprast ir jāaplūko pāvests Pija X sauklis, ka nabagu pienākums ir būt pazemīgiem, bet bagāto žēlsirdīgiem, jo šis uzstādījums sevī ietver tiešu bagāto baznīcas attieksmi pret nabago, papildus paverot rīcības brīvību bagāto iedzīvotāju attieksmei darbībām pret trūcīgajiem.
Apzinoties izveidojušos situāciju, kā arī, redzot apkārt valdošo netaisnību Gustavo Gutierrezs izlēma sākt runāt un evanģelizēt par jaunu pasaules kārtību, un jaunām cilvēku attiecībām, ideoloģiju šim redzējumam balstot atbrīvošanās teoloģijā.
Kā vēsta LZA Terminoloģijas komisijas Teoloģijas terminoloģijas apakškomisijā izstrādātais Atbrīvošanās teoloģijas termins to apraksta šādi[3]: “Marksistiski orientēta teoloģiska kustība, kas aizsākusies Latīņamerikā 20. gs. sešdesmitajos gados un kas Bībelē atklāto pestīšanas vēsti interpretē kā atbrīvošanos no ekonomiskās un sociālpolitiskās apspiestības. Atbrīvošanās teoloģija par kristīgās misijas mērķi un uzdevumu uzskata sociālās nevienlīdzības novēršanu gan ar politiskām, gan ar vardarbīgām metodēm.” Izlasot šo termina aprakstu, uzreiz var pamanīt pēdējos divus vārdus – vardarbīgām metodēm – kas tiek uzsvērts kā lielākais atbrīvošanās teoloģijas trūkums, tomēr nedrīkst ignorēt apstākļus kādos šāds redzējums ir radies.
Lielākā daļa Latīņamerikas savu ikdienu pavada trūkumā, pretstatā aptuveni vienam procentam buržujiski bagāto cilvēku, kuri kontrolē zemi, armiju un policiju, kā arī, piedalās sev labvēlīgi likumu izstrādē, tādējādi marginalizējot sabiedrības vairākumu, kas sastāv no trūcīgajiem, pie reizes padarot trūcīgo iedzīvotāju ietekmi uz valstiski svarīgajiem procesiem nebūtisku. Respektīvi, tiek izveidota un uzturēta sistēma, kuras pamatā ir sistemātiskā vardarbība, jeb kā to dēvē Gustavo Gutierrezs – sistemātiskais grēks[4]. Vardarbība šajā gadījumā var neizpausties kā tiešs un tūlītējs fizisks apdraudējums, kas protams nepazūd kā iespējamība, bet gan kā dažādu tiesību atņemšana un beztiesiskuma vides izveide, kurā trūcīgie tiek apspiesti un paverdzināti, padarīti par izveidotās situācijas ķīlniekiem, lai bagātākajai sabiedrības daļai, būtu iespēja kļūtu vēl bagātāka un vēl ietekmīgākai. Gustavo Gutierrezs šo situāciju raksturo kā cilvēkiem atņemtās tiesības uz tiesībām, tātad ikviens trūcīgais no valsts (bagātnieku šķiras puses) tiek uztverts kā beztiesisks subjekts, kura vajadzības un vēlmes drīkst ignorēt. Savukārt šāda attieksme pret līdzcilvēkiem no buržuāzijas un to pārvaldītās valsts puses, jau rezultējas tiešā fiziskā vardarbībā, kura tiek veikta, sabiedrības bagātajai daļai palielinot savu ietekmi teritoriāli, finansiāli un likumiski.
Lai saprastu šīs reālās fiziskās un tiesiskās vardarbības izpausmes, varam aplūkot, piemēram, Kolumbijā piecdesmit gadus noritējušu pilsoņkaru (de facto), kad dumpinieku kustība FARC (Fuerzas Armadas Revolucionarias de Colombia) piekopjot partizānu kara taktiku cīnījās pret Kolumbijas armiju (šoreiz neapspriedīsim veidu, kā FARC darbojās, jo ir zināms, ka tā ir neviennozīmīga kustība, kura mērķu realizācijai izmantoja arī daudzus līdzekļus un paņēmienus, kas veidoja pamatotas aizdomas par viņu publiski pasludināto ideju patiesumu) un valstī valdošajiem politiķiem, lai nepieļautu lauksaimniecībā derīgās zemes atņemšanu vienkāršajiem iedzīvotājiem, kuriem pašiem, esošajā beztiesiskuma situācijā, nebija un nav iespējas aizstāvēt savas intereses. Tas ko der atzīmēt, Kolumbija ir viena no nevienlīdzīgākajam valstīm Latīņamerikā, kurā gandrīz 65% iedzīvotāju dzīvo trūkumā, no tiem 22% procenti galējā nabadzībā, lielu daļu no trūkumcietējiem sastāda afrokolumbieši, bērni, sievietes, indiāņi un ar varu pārvietotie bijušie lauksaimniecības zemju īpašnieki. Savukārt 61% lauksaimniecības zemes pieder 0,4% valsts iedzīvotāju, kuri nebaidās izmantot savu jau esošo ietekmi, lai palielinātu īpašumus vēl vairāk. Tātad šie ir apstākļi, kad valda galēja netaisnība, kuras pamatā ir viena procenta no iedzīvotājiem vēlme iedzīvoties, izmantojot pārējos 99%, tamdēļ FARC cīņa pret iztikas avota (lauksaimniecības zemes) atņēmējiem tika akceptēta no nabadzīgo iedzīvotāju puses, jo šādi viņi guva nelielu cerību, ka pasaulē kurā viņi mīt, tomēr ir iespējama taisnības uzvara.
Kā 2012. gada vasarā privātā sarunā par 1905. gada revolūciju Latvijā un anarhistu vietu tajā izteicās britu rakstnieks un Latvijas anarhistu kustības pētnieks Filips Ruffs (Philip Ruff), revolūcija un no tās izrietošā vardarbība vienmēr ir atbilde uz sākotnējam agresoram, savukārt vardarbības mērķis ir apturēt agresora darbību, tādējādi caur agresiju un vardarbību iznīcināt pirmās puses spēju veikt jaunus vardarbības aktus. Līdzīgi ir arī Dienvidamerikas situācijā, kad tās iedzīvotāju vairākums ir padarīti par beztiesiskuma vidē dzīvojošiem subjektiem, kuru dzīvības valsti pārvaldošo bagātnieku skatījumā ir nevērtīgas, iepretīm finansiālajam ieguvumam – pārņemot zemi. Bet bagātnieku netiesājamības apziņa veicina vardarbības uzplaukumu, tās dažādajās formās, pret trūcīgajiem iedzīvotājiem, rezultātā kļūstot par ierastu praksi. Savukārt šāda netaisnīgā vide un apstākļi, kuros dzīvo apspiestie, pazemotie un tiesības zaudējušie ir galēja netaisnība (taisnības un netaisnības izjūta ir tipiska cilvēka īpašība, skatīt K.S. Luisa darbu “Vienkārša kristietība”, kurā tās ir aprakstīta šī visiem cilvēkiem kopējā īpašība, to piesaistot Dabas likumam, kas reizē ir arī kā dzinulis pēc ideālās pasaules kārtības, kurā vairs cilvēkiem nebūs jāpiedzīvo netaisnība).
Gustavo Gutierrez šādu lietu kārtību sauc par beztiesiskuma (netaisnības) situāciju, jeb institucionalizēto vardarbību. Ņemot vērā, ka caur šo institucionalizēto vardarbību tiek ignorētas personas tiesības, brīvība un tiesības uz dzīvību, tad lai apturētu šo netaisnību turpmāku eksistenci – apspiestie drīkst veikt vardarbīgu pretdarbību – pārtraucot netaisnības un strukturālās vardarbības cēloņa spēju realizēt jaunu vardarbības aktu. Protams šādi tiek ignorēta pirmkristiešu piekoptais pacifisms un nevardarbīgā pretošanās, kas aizsākās jau caur Jēzu un viņa nāvi pie krusta, kad viņš nepretojoties ļāva sevi Romas impērijai noslaktēt, tomēr kā skaidro Gustavo Gutierrezs, lai arī nekur nav pazudis Dītriha Bonhēfera (Dietrich Bonhoeffer) jautājums “Kāpēc eksistē ļaunums?”, tomēr tas nesniedz vajadzīgās atbildes cilvēkiem, kuri ikdienas cieš no strukturālā grēka (ar grēku, šajā gadījumā, tiek saprasta jebkāda vardarbība pret līdzcilvēku).
Šis ir iemesls, kamdēļ Gustavo Gutierrezs uzdod trīs jautājumus, kas ir visas Atbrīvošanās teoloģijas pamatā: “Kā pateikt trūkumā dzīvojošam cilvēkam, ka Dievs viņu mīl, ja ikdienas dzīve par to neliecina?”, “Kādi ir trūkuma iemesli?” un “Kā mēs varam palīdzēt nabagiem, ja esam iecietīgi pret trūkumu?” Protams ir jāpiekrīt, ka jautājums ir labs ikvienam, arī nabadzīgajām valstīm, tomēr, ja grēks ir redzams represīvo valsts struktūru darbībā, bagāto cilvēku vēlmē iedzīvoties uzkundzējoties un paverdzinot citus, ikdienas praksē, kad tiek veikta diskriminācija pamatojoties uz etnisko izcelsmi, valodu, ādas krāsu un piederību zemākajiem sociālajiem slāņiem, tad grēks parāda sevi kā fundamentālu vardarbības izpausmi, kuras pamatā ir niecīgas sabiedrības daļas vēlme būt negausīgiem, nerēķinoties ar līdzcilvēku interesēm.
Gustavo Gutierrezs uzskata, ka teologu uzdevums nav būt teorētiķiem, bet gan aktīviem dalībniekiem esošās, netaisnīgās pasaules kārtības iznīdēšanā. Rezultātā tiek nevien pārdefinēta grēka koncepcija, bet arī teoloģijas jēdziens iegūst jaunu dziļumu un asumu. Teoloģija tiek padarīta par aktīvu, dinamisku disciplīnu, kurai ir tieša saistība ar darbību trūkumcietēju labā, nevien pētījumiem un diskusijām akadēmiskajā vidē. Viņš runā par tūkstošs veidiem, kā ikviens var iesaistīties netaisnīgās sistēmas sagraušanā, lai uzceltu un izveidotu taisnīgu un solidāru sabiedrību. Cilvēkiem ir jāatmet ilgas pēc skaistās Debesu valstības, kurā nebūs ļaunuma un naida, jo tur valdīs Trīsvienīgais Dievs, lai sāktu atjaunot Dieva valstību šeit uz zemes, izskaužot no cilvēku vidus strukturālo grēku – tātad mantrausīgo cilvēku vēlmi pakļaut un paverdzināt līdzcilvēkus. Papildus atbrīvošanās teoloģija paplašina arī pestīšanas vēstures izpratni, Jēzu padarot par atbrīvotāju no apspiešanas un netaisnības, savukārt Veco Derību palūkojot kā Israēla cīņu par brīvību un taisnību, sākot jau no Exodus aprakstītajiem verdzības gadiem Ēģiptē. Bībele tiek iztēlota, nevis kā stāsts, bet gan mērķtiecīga darbībā, kuras vektors ir atbrīvošanās no netaisnības un sava tuvākā mīlestība.
Latīņamerikas teologi uzsver, ka bagāto baznīca, sākot kolonizēt Latīņameriku, stāstīja par Jēzu kā tronī sēdošu karali, kurš ir pāri laikam un notiekošajiem procesiem, kurš nomira pie krusta, lai sniegtu gandarījumu Tēvam (Anselma pestīšanas teorija/herēze). Tomēr sākot lasīt Bībeli cilvēkiem atklājās pavisam cits Jēzus, tāds kurš ir gan Dievs, gan galdnieka dēls, tāds kurš pavadīja laiku ar apspiestajiem, trūcīgajiem un tiem, kuri ir bija izraidīti no sabiedrības. Atklājās, ka Jēzus, tātad Dievs, ir nabadzīgo draugs, kurš dēļ saviem publiski paustajiem uzskatiem un darbiem, kas apdraudēja Romas impērijas valdošo bagātnieku hegemoniju, tika pazemots un nogalināts. Jēzus pats kļuva par strukturālā grēka upuri! Tieši tāpat kā ikviens cits trūcīgais visā pasaulē.
Kā reiz piedaloties diskusiju panelī uzsvēra Gustavo Gutierrezs, tad trūkums nav neveiksme, tā ir netaisnība! Trūkums nav liktenis, tā ir situācija ko varam mainīt!
Atsauces:
Gustavo Gutiérrez, A Theology of Liberation, trans Sister Caridad Inda, John Eagleson (London, SCM Press Ltd, 1974)
Gustavo Gutiérrez, The Truth Shall Make You Free: Confrontations (Great Britan, Orbis Books, 1990)
Gustavo Gutiérrez, Richard Shaull, Liberation and Change: FREEDOM and SALVATION: a political problem, The DEATH and RESURRECTION of the AMERICAN DREAM (Atlanta, John Knox Press, 1977)
C. S. Lewis, Mere Christianity, trans Ģirts Grietiņš (Rīga, Klints, 2007)
E. Charles Booth, Bridging the Breach: Evangelical Thought and Liberation in the African American Preaching Tradition (Chicago: Urban Ministries Inc, 2000).
Botta F. Alejandro, Gerald O. West, Hans de Wit, Erhard Gerstenberger, Jione Havea etc., The Bible and the hermeneutics of liberation, ed. Alejandro F. Botta and Pablo R. Andiсach (Society of Biblical Literature USA: 2009).
Philip Jenkins, The New Faces of CHRISTIANITY: Believing the Bible in the Global South (Oxford University Press, 2006).
Pedro Casalddliga and Jose Maria Vigil. The Spirituality of Liberation, transl. Paul Burns and Francis Mcdonagh. (Great Britain: Burns & Oates, 1994).
[3] Lēmums: LZA Terminoloģijas komisija: Par Teoloģijas terminoloģijas apakškomisijā izstrādāto teoloģijas terminu apstiprināšanu [skatīts 25.05.2013]. Pieejams tiešsaistē http://likumi.lv/doc.php?id=203301
[2] A. Lavrinovica, Kas ir atbrīvošanās teoloģija, 2012. [skatīts 06.06.2013] Pieejams tiešsaistē http://alesjalavrinovica.blogspot.com/2012/02/kas-ir-atbrivosanas-teologija.html
[4] Global Health and Liberation Theology. [skatīts 25.05.2013]. Pieejams tiešsaistē http://youtu.be/msmTIBkheJU
Gustavo Gutierrez, O.P.. [skatīts 02.06.2013]. Pieejams tiešsaistē http://theology.nd.edu/people/faculty/gustavo-gutierrez-o-p/
Gustavo Gutiérrez [skatīts 02.06.2013] Pieejams tiešsaistē
http://people.bu.edu/wwildman/courses/theo1/projects/2001_jones/
Ernesto Cardenal, Nicaraguan Priest and Liberation Theologian. [skatīts 03.06.2013] Pieejams tiešsaistē http://youtu.be/oX-XzHi1J7g
D.D. Webster. “Liberation theology”. Elwell Evangelical Dictionary. 1997 [skatīts 03.06.2013]. Pieejams tiešsaistē http://mb-soft.com/believe/txn/liberati.htm
[1] Gustavo Gutiérrez, [skatīts 03.06.2013], Pieejams tiešsaistē http://www.britannica.com/EBchecked/topic/249944/Gustavo-Gutierrez
