Grāmata, kas manu pasaules skatījumu izmanīja visvairāk, laikam, ir “Skrūvšņores vēstules“, jo pēc šī K.S. Luisa garadarba, kļuvu nedaudz iecietīgāks pret brāļiem un māsām. Nē, es nesaku ka pārstāju ņirgāties pilnībā, tomēr sāku apzināties vairāk, to ko špļauju laukā. Zinu, zinu… tie 25% krievu asiņu dara savu, rezultātā pārāk bieži esmu ekspresīvs un neapdomīgs. Sāls ir tajā, ka sāku mācīties likt lietā latvisko lēnprātību(~50%) un vācisko(25%) racionalitāti, lai vecumdienās mani sabiedrība neaizdzītu dzīvot Ziemeļvidzemes mežos.