ieraksts 320

Ir svētdiena, tamdēļ uzrakstīšu tādu kā sprediķi.

Iedomājies lielu viesību galdu, pie kura tevi aicina piesēst un dzīrot, no tevis neko citu neprasa, kā tikai spēt būt laimīgam un priecīgam, neviens tevi nekad nedzīs prom, mājas saimnieks tevi mīl kā savu bērnu, ballīte nekad nebeidzas un visiem ir labi.

Bet ārpus mājas ir viens tumšs tipiņš, kurš aicinātajiem viesiem cenšas iegalvot, ka šie patiesībā nav aicināti uz ballīti, ka burziņa rīkotājs iespējams nemaz neeksistē un viss esošais ir māņi, ka īstenībā ārpus mājās ir foršāk.

Redzi, tava izvēle ir vai nu pievienoties tusiņam un būt laimīgam, vai arī stāvēt ārā un salt, cenšoties sev iegalvot, ka tie tur smaidīgie (stumtiņa dalībnieki) ir galīgi garām.

P.S. Kristietība ir jāuztver tik vienkārši, tas ir, vai nu tu esi iekšā un iegūsti lielo laimestu, vai arī esi ārā un paliec zaudētājos.
N.B. Jēzus ir un būs visu laiku labākais čoms, tie kuri stāsta ko pretēju, vai viņa vārdā darīja vai dara pāri citiem, patiesībā nemaz nav ballītes dalībnieki, bet gan tā tumšā tipiņa roklaižas.

ieraksts 310

Grāmata, kas manu pasaules skatījumu izmanīja visvairāk, laikam, ir “Skrūvšņores vēstules“, jo pēc šī K.S. Luisa garadarba, kļuvu nedaudz iecietīgāks pret brāļiem un māsām. Nē, es nesaku ka pārstāju ņirgāties pilnībā, tomēr sāku apzināties vairāk, to ko špļauju laukā. Zinu, zinu… tie 25% krievu asiņu dara savu, rezultātā pārāk bieži esmu ekspresīvs un neapdomīgs. Sāls ir tajā, ka sāku mācīties likt lietā latvisko lēnprātību(~50%) un vācisko(25%) racionalitāti, lai vecumdienās mani sabiedrība neaizdzītu dzīvot Ziemeļvidzemes mežos.

httpvh://www.youtube.com/watch?v=XVaJTRxq6N8
My Own Private Alaska — After You