Bērnībā bija ļoti grūti, sarežģītākos, nomācošākos brīžos, apvaldīt asaras, tās pašas spiedās laukā, pat ja to ļoti negribēju. Tamdēļ ļoti bieži vēl nācās saņemt papildus garīgās un fiziskās dunkas no skolasbiedriem. Īstenībā mani vairums uzskatīja par mīkstu tirliņu, kurš ir tikai puņķutapa, nekas vairāk. Mani ir piesējuši pie koka, ieslodzījuši suņubūdā, klapējuši, bet tad ap 13 līdz 14 gadu vecumu man tas pieriebās un pakāpeniski sāku mainīties. Iespējams vairāk noslēdzos sevī, neizrādīju savas patiesās izjūtas, sāku lietot alkoholu, kā arī strauji degradēju savu smadzeņu potenciālu. Vidusskolas beigās biju kļuvis par tipisku, iedzert mīlošu, purnu, kurš pret apkārt notiekošo izturējās ar dziļu riebumu.
Šāda pāreja pusaudžu gados no pinkšķētāja līdz bezkaislīgam kretīnam ir atstājusi lielu iespaidu uz manu pašreizējo dzīves uztveri, jo nevaru ciest ja kāds blakus bimbā vai čikst, tomēr nebaidos atzīties mīlestībā sev dārgajiem. Viņiem gan ir visgrūtāk sadzīvot ar mani, esmu aizvien palicis autoritārs preteklis, nu tāds kurš par visām varītēm cenšas uzspiest savu viedokli…
Bučas.
`esmu aizvien palicis autoritārs preteklis, nu tāds kurš par visām varītēm cenšas uzspiest savu viedokli…`
kā naglai uz galvas.
Ir lietas dzīvē kurām vienkārši jātiek pāri, jo šādi ievainojumi traucē pilnvērtīgi dzīvot tev pašam un apkārtējiem, kas ir kopā ar tevi. Tas ir smagi, jo kurš gan nav sapņojis par laimīgu bērnību kopā ar saviem vecākiem kuri tevi mīl tādu kāds tu esi, bet ne visiem šādu laimi ir nācis baudīt :( Vai ar smaidu atcerēties skaistos skolas gadus :)
Esmu pats gājis šādam murgam cauri, tāpēc saprotu par ko tu runā!