Lai spētu redzēt tumsā ceļu bija jāizslēdz malduguns. Tad kopā, es un draudzene nakts, varējām mīt dubļus neviena netraucēti.
Es viņai saku: “ātrāk!” Bet šī klusējot aizsteidzas garām, virs manis atstājot mākoņus un lietu. Bet tam vairs nebija nozīmes, jo brīdī, kad zeme saplūda ar debesīm, vecie grēki no miesas tika aizskaloti prom, lai dotu vietu jauniem.

P.S.
Pagājušo nakti biju aizminies līdz Mangaļsalas mola viņam galam, kādi sešdesmit kilometriņi pa tumsu (šurpu, turpu) sanāca.

Pinu vadus, skrienu lejā, pērku pienu un sieru, nogriežu rupjmaizes šķēli, uzsmērēju brūkleņu zafti. Atguļos uz grīdas blakus Ansim, abi vērojam spuldzīti, kožu sev apakšlūpā, tā ir sala un manas nevīžības dēl sasprēgājusi, nedaudz sūrst.