ieraksts 55

Naktī sapņoju kā andalusia dzied (izmantojot mobilo telekomunikāciju sakarus) Valdim Zatleram “Vai tu atnāksi, kad man vairs nebūs sešpadsmit?”
A Valdis stāvēja uz celtniecības stalažām, klausījās un stulbi smaidīja.

ieraksts 24

Šonakt sapnī biju Danas Albrehtas-Untāles bērēs, cilvēku bija daudz, visi smaidīja un čaloja, ēda popkornu. Brīdī kad no pašizgāzēja zārks tika iemests bedrē atskanēja ovācijas un aplausi.

ieraksts 16

Izlasīju, ka “Rīgas Sargus” ir sadomājuši virzīt uz “Oskara” pusi. Ziņa izraisīja sejā smīniņu, jo pirmais prātā ienāca teiciens: “Kas sunim asti cels, ja ne pats?” Protams jeņķu kino akadēmijas balvai jau vienmēr ir izvirzīta kaudze draņķīgu filmu, kuras arī dažreiz arī sasniedz mazo zelta vīriņu, tomēr paliek jautājums. Kādēļ “Rīgas Sargi”? Kādēļ pērn nesūtīja “Vogelfrei”, vai tālajā 2001 “Pa ceļam aizejot”? Atbilde, varētu būt sapnī, kurā es redzēju kā Andrejs sarunājas ar kādu Kristīni
Teksts bija apmēram šāds:

Andrejs
Čau Kiki! Klau man te ir viena filma, par kuru esmu izmetis pāris ļimonus, gribas par to saņemt kādu gandarījumu! Vari ko piedāvāt?
Kristīne
Nuuu varētu tev iedot Kristapu…
Andrejs
Par ko tu mani turi?! Man to tavu draņķa bridēju simts gadus nevajag! Gribu Oskaru!

Morāle. Tik labi, ka pie mums visu vienmēr var sarunāt!