ieraksts 236

Nevaru iedzer tēju ja tā nav ar pienu, man tas liekas barbarisms. Iespējams esmu izlepis, tomēr tēja bez piena garšo kā sastāvējies zeķūdens. Tas sagādā man raizes, jo ja sanāk apmeklēt kādu tējnīcu, kur pieklājības vadīts, ļauju ieteikt sev kādu izsmalcinātu Ķīnas vai Āfrikas dziriņu, nepamet sajūta ka tam draņķa buržuju dzērienam vajag pieliet klāt pienu, prātā apzinos, ka tādā gadījumā traukā būs vēl kas nebaudāmāks, aber pieradums un prāts to prasa.

Ja jau pukstu par teju, tad līdz galam. Kamdēļ Likteņupes krastos “godīgā darba” tējas ir tik dārgas? Londonā, atkārtoju Londonā, kura nav tā lētākā pilsēta pasaulē, dabūju normālu tējiņu, nu tādu melnu un stipru, 50 ripuļi bija iekšā, pa ~0,80£, savukārt šeit nākas maksāt 1,60Ls par 20 maisiņiem, žēl.

Un redz Neil Hannon un Thomas Walsh ir parūpējušies, lai tējas baudīšanas mirkļi ir īpaši tīkami, uzbliežot The Duckworth Lewis Method! Plate ir reizēm mierīgāka, reizēm jestrāka, nu tāda forša. Veltījums kriketam tā starp citu.

Saite: The Duckworth Lewis Method [2009]

ieraksts 125

Nepietiek, ka Valmieras pienam ir Šķēles smegmas garša, tad vēl izrādās viņi to draņķi ieved no Vācijas

“Patlaban notiek cīņa par palikšanu veikalu plauktos. Ja mēs nepārdotu šo “Holandes” sieru, tad nevarētu pārdot arī citus sierus. Kad cenas bija normālas, tad puscietos sierus ražojām paši, bet patlaban tos pērkam, gatavinām, ņemam analīzes un fasējam. Darīsim tā tik ilgi, kamēr ekonomiskā situācija atkal kļūs normāla.” Rolands Gulbis