ieraksts 305

Lai spētu redzēt tumsā ceļu bija jāizslēdz malduguns. Tad kopā, es un draudzene nakts, varējām mīt dubļus neviena netraucēti.
Es viņai saku: “ātrāk!” Bet šī klusējot aizsteidzas garām, virs manis atstājot mākoņus un lietu. Bet tam vairs nebija nozīmes, jo brīdī, kad zeme saplūda ar debesīm, vecie grēki no miesas tika aizskaloti prom, lai dotu vietu jauniem.

P.S.
Pagājušo nakti biju aizminies līdz Mangaļsalas mola viņam galam, kādi sešdesmit kilometriņi pa tumsu (šurpu, turpu) sanāca.

ieraksts 258

Mana Pārdaugava šonakt smaržo pēc malkas krāns, tai debesis ir skaidras un var saredzēt zvaigznes. Mazajās ielās ir izbraukātas vagas, tās nav kaisītas un tīrītas, visapkārt ir balts sniegs un lauskis.

Iznest pagalma vidū veco priedeskoka galdu, apklāt to ar baltu lina galdautu. Un ieturēt maltīti kopā ar meža strazdiem un zīlītēm.

Viss kluss.