ieraksts 270

Ir pienācis vecums, kad gandarījumu no ikdienas darba saņemu, ja laiks ir pavadīts rāmi, bez liekas steigas un stresa, uzdevumi tiek paveikti mierīgi un noteiktajā laikā, sasniedzot mērķus.

Čakarēju savus unixus, dzeru tēju un graužu Brazīlijas riekstus.

sudo su – miers

ieraksts 263

Pinu vadus, skrienu lejā, pērku pienu un sieru, nogriežu rupjmaizes šķēli, uzsmērēju brūkleņu zafti. Atguļos uz grīdas blakus Ansim, abi vērojam spuldzīti, kožu sev apakšlūpā, tā ir sala un manas nevīžības dēl sasprēgājusi, nedaudz sūrst.

httpvh://www.youtube.com/watch?v=-zUcVf_KRik
saite uz video

ieraksts 246

Biju sadomājis braukt ar sabiedrisko transportu, precīzāk ar trolejbusu un pēcāk ar tramvaju, nezinu kāpēc.
Iebridu tuvējā Narvesenā, saku, ka man vajag dienas biļeti, biju dzirdējis par tādas esamību (laikam 1,50 LVL maksājot), bodītēs ūsainais onkulis neziņā raustīja plecu, nezinot par tādu. Labi, paņēmu pieciem braucieniem pa divīti.
Stāvu pieturā, gaidot ragaino sabtransu, un domāju pie sevis, ka nah man vizināties līdz centram, šķiroties no četrdesmit santīmiem, ja varu bezmaksas aizmīties, pietam diena tik jauka. Tad nu gāju atpakaļ mājās pēc velosipēda, lai varētu doties tālēs plašajās.

Vecrīga saskrējos, pareizāk viņš man rokās iegrūda RIMI reklāmas avīzi, ar kādus divus gadus neredzēto N.. Izdvesu apmulsušu čau, un devos tālāk, pie sevis prātojot par N., kurš agrāk spēlēja brit-popa grupā, bija iestājies Kultūras koledžā (tā tak to ūķi sauca?), ņēmās pa reklāmas nozari, bet tagad dala avīzes, fck.