Mācītāja (Pulcētāja) teksts savā būtībā ir ietekmējies no helēnismā valdošajiem pasaules uzskatiem, tajā, samērā regulāri tiek uzsvērta esošās dzīves nozīmība [Māc 9:4], pretstatā pēcnāvei, par kuras esamību nav pārliecības [Māc 3:18-22] (protams ir izlasāmas arī pretrunas iepriekš paustajai domai, jo tekstā vietām tiek piesaukta JHVH tiesa, kuras priekšā stāsies cilvēks [Māc 11:9]). Tiek izteikta nožēla par ierobežoto laika posmu, kurā viņam ir iespēja baudīt sava darba augļus [Māc 2:18-19], tamdēļ teksta lasītājs saņem aicinājumu būt gudram un neatstāt dzīves izbaudīšanu un līksmību uz vēlāku laiku (tipisks grieķu domas paraugs), jo tāds var nepienākt. Mācītāja tekstā tiek uzsvērta labu draugu nozīme, kā arī, izteiktas šaubas par pēcnācēju nepieciešamību, norādīts uz gudrības pārākumu pār bagātību, savukārt gudrība tiek aprakstīta ka lēnprātība un spēja sabalansēt savas izvēles starp labo un ļauno [Māc 7:15-18] (ir norādīts uz JVHV īpašo attieksmi pret gudrajiem, kuriem tiek apsolīti pasaules labumi, kurus ir sastrādājuši grēcinieki (nelgas), [Māc 2:26]). Būtiskas ir individuālās, nevis kolektīvās izvēles, noliedzot kolektīvo atbildību par pieņemtajiem lēmumiem un pastrādāto, tomēr tiek uzsvērts, ka neatkarīgi no sabiedriskā stāvokļa un darbiem, visi reiz kļūs par pīšļiem un zemi [Māc 3:20].

Sālamana gudrības grāmata, kas iekļauta deiterokanoniskajos rakstos, pretstatā Mācītājam ir saskatāmas ilgas pēc mūžības, pašreizējā dzīve tiek definēta kā īslaicīga pietura, ceļā uz to [Sāl 9:14-18](N.B. abiem tekstiem autorība tiek piedēvēta ķēniņam Sālamanam, tomēr pēc uzbūves, izmantotās valodas un teoloģiskā redzējuma tie ir loti atšķirīgi. Ja Mācītājā ir saskatāma pēc Aleksandra grieķu kultūras iezīmes, tad Sālamana gudrības grāmata ir mesiāniska un satur teoloģiskus terminus un redzējumus, kas raksturīgi pirmkristiešiem, nevis ebrejiem [Sāl 1:5], savukārt tas izslēdz šaubas, ka šo tekstu autors nav Sālamans — viņam dzīves laikā nebija iespējams saskarties ar abiem šiem domas virzieniem).
Tamdēļ nav vietas izbrīnam par Sālamana gudrības grāmatā ietverto kritiku, kura ir pausta pret Mācītājā pausto. Pretnostatītas un nopeltas tiek gandrīz visas vērtības, par kurām iestājās Mācītāja teksta autors.
Tiek attaisnota gan nāve un tās vieta cilvēka dzīvē [Sāl 5:10-15], tikumīga dzīve tiek pasludināta par augstāko sasniegumu, noliedzot baudkārības (kritika Mācītajā esošajam aicinājumam baudīt dzīvi, kas, kā nojaušams, ietver arī intīmas attiecības starp partneriem, kuru starpā nav noslēgtas laulības) [Sāl 4:1-4], tamdēļ Sālamana gudrības grāmatas autors piedāvā baudīšanu aizstāt ar ticību JHVH, grēku nožēlu un taisnīgumu [Sāl 12:2].
Sālamana gudrības grāmatas autors uzver, ka gudrība ir JHVH dāvana, nevis cilvēka sasniegums. Gudrības saņēmējam ir jābūt pateicīgam par to, kā arī ir jāizmanto tā, lai pasaule veicinātu taisnību [Sāl 7:7-14]. Gudrība tiek raksturota kā pāri laikam esoša, kurai nav cilvēciskas formas un tā nav saistīta ar cilvēku, tomēr cilvēks, iegūstot JHVH labvēlību, saņem iespēju gudrību sevī uzņemt [Sāl 10:13:14].