Ikdiena ir vienmuļa. Viņa atnāk uz darbu, ko jau sen, savu draugu aprindās, dēvē par galeru, uzvelk formu, jo saimnieki vēlas, lai ikviens darbinieks līdzinātos pārējiem, izzustu personības un izveidotos pelēkais pūlis, patērētāji nedrīkst sajust buržuju radītājā pasaulē nobīdi no ierastā. Tomēr zem šīs kapitālistu uzspiestās čaulas, aizvien mīt viņas unikālais ES, vismaz viņa tā cer, es gan domāju, ka tas ir pašapmāns, jo tā darba skudrai ir vieglāk izdzīvot.

Paziņojums par izcepto kotleti, ir gandrīz vienīgie vārdi, kas dienas laikā tie izdvesti, protams vēl ir tenkas labierīcībās, kad tiek noskaloti eļļainie sviedri no pieres, tomēr tās pārsvarā viņu aizskar, jo vidējā pūļa dalībnieka vienīgā iespēja pašapliecināties un pierādīt savu eksistenci, pārākumu pār pārējo planktonu, ir noniecinot sev līdzīgos, neapzinoties, ka arī viņš ir tieši tāds pats vienšūnis, kam miesa ož pēc nāves (smaka, kas mēneša beigās realizējas grašos, lai arī konveijera strādnieks uz pāris dienām varētu iejusties patērētāja ādā).

Aizejot mājās, viņa uzsmēķē, jo sliktāk jau nebūs.