Ja neskaita šahu, tad kopumā mani tiešam neuzrunā spēles. Gan galda, gan dator’. Nesaredzu tajās pievienoto vērtību dzīvei vai sadzīvei. Jā, Minecraft patīk kā koncepts — virtuālais, divdesmit pirmā padsmita Lego. Bet tas nenozīmē, ka esmu gatavs pavadīt minūtes, stundas vai dienas, tajā kaut ko darot. Tomēr pagājušajā nedēļā nedaudz mainīju savu nostāju. Pat sāku spēlēt. Jo iznāca Pokémon GO. Pašlaik ir noieti gandrīz 50 kilometri, sasniegts septiņpadsmitais līmenis, bet Pikaču (ピカチュウ) aizvien nav notverts! Protams pati aplikācija ir drausmīga — bremzē, karas, ievāc kaudzi datu par lietotāju. Ja, šajā sociālo tīklu uzplaukuma laikmetā, vēl bija kāds privātums atlicis, tad tagad no tā (pilnīgi droši) vairs nav pat kripatiņas (iPhone lietotāji sākumā, pirms tīmeklī tik sacelts troksnis, ļāva izstrādātājiem brīvi piekļūt arī epastā esošajā sarakstei, kontaktiem un kalendāram — tātad visam). Spēles dēļ, šķiet, Latvijas un Pasaules internetveikali piedzīvo strauju kāpumu pieprasījumam pēc ārējiem akumulatoriem mobilām ierīcēm. Bet tas nemaina paša fenomena būtību! Šī ir viena no pirmajām spēlēm, kura masām (lai to piedzīvotu pietiek ar viedtālruni) piedāvā augmentēto (papildināto) realitāti. Protams būtisks aspekts daudziem ir melanholiskās atmiņas, kas saistās ar bērnību/jaunību, kuras laikā kā viena no izklaidēm bija tieši Pokémonu animes stilā zīmēto “multeņu” skatīšanās vai iesmiešana par tām. Un redz, pašlaik ir dota iespēja pašiem būt par Ešiem Ketčumiem (Ash Ketchum) un skraidīt apkārt ķerot virtuālo pokemonus reālajā vidē. Vidē kurā pavadām savu ikdienu un sadzīvi! Tātad spēles panākumu pamatā ir iespēja ikvienam no mums ikdienas gaitās, kuras dažreiz var sanākt vienmuļas un garlaicīgas, padarīt nedaudz (labi — daudz!) interesantākas un jautrākas. Ieviest savā rutīnā rotaļas elementu, kas tiek papildināta ar medību dziņu. Protams iepriekš jau tas tika darīts. Bet tas bija citādi. Neviens tetris vai Candy Crush nesniedz pieredzi un sajūtas, kas rodas ķerot pokemonus sev apkārt. Jo iepriekš tas viss notika tur — Internetos, datorā, virtuālajā realitātē. Ne šeit. Neapšaubu, ka virtuālā realitāte un mūsu pilnīga iesaiste caur dažāda veida ierīcēm arī atradīs savu vietu, nevien dažu nūģu sabiedrībā. Bet VR aizvien nav tas, ko cilvēka prāts vēlas. Un Pokémon GO to pierāda. Rau’, cilvēku vienmēr ir mēģinājuši padarīt par daļu no virtuālās realitātes. Ievilkt tajā. Piespiežot atteikties no tā, kas viņam ir apkārt. Bet tagad ir otrādi. Spēle ir izvilkta no virtuālās realitātes pie cilvēkiem. Kļūstot par papildinājumu mūsu ikdienas realitātei. Un tajā arī ir tā sāls. Tas ir iemesls, kamdēļ cilvēki pavelkas un sāk spēlēt. Robeža ir nojaukta.