ieraksts 357

Valsts ieņēmumu dienests (VID) plāno samazināt štata vietu skaitu par aptuveni 13% un šos līdzekļu atvēlēt atlikušo darbinieku motivēšanai, Latvijas Radio raidījumā “Pēcpusdiena” pastāstīja VID ģenerāldirektore Ināra Pētersone.
[…]
VID vadītāja arī piebilda – pēdējos gados VID investējusi nozīmīgas summas informācijas tehnoloģiju attīstīšanā, tāpēc darbinieku skaita samazināšana ir normāls solis. LSM.lv

Pārmaiņas ko piedzīvos cilvēce nākamajās divās desmitgadēs, manuprāt, ļoti ātri un krasi izmainīs to ko cilvēki saprot ar būšanu un ikdienas dzīvi. Pat industriālā revolūcija, un tai sekojošā industrializācija, bija daudz ilgāku laiku aizņemoši procesi (sākot no 18. gadsimta beigām Lielbritānijā, līdz, piemēram, 20. gadsimta sākumam cariskajā Krievijā), ar kuru sekām daudzi, arī daži gados jauni ļaudis, aizvien nespēj sadzīvot (saldsērīgais un sentimenta pilnais naratīvs par mazapdzīvotajiem laukiem un cilvēkiem, kuri vairs tur nevēlas dzīvot, ir bieži dzirdams arī mūslaiku sarunās). Rau, atziņa, ka tik daudz cilvēku un viņu ar rokām veiktie darbi vairs nebija, nav un nebūs vajadzīgi, jo tos ir aizstājušas mašīnas, sagrāva cilvēka izpratni par spēju ar smagu darbu, sevi nodrošināt ar iztiku. Rurālajā vidē sāka dominēt strukturālais bezdarbs. Lauku darbu paveikšanai vienkārši vairs nevajadzēja tik daudz cilvēku. Viņu prasmes kļuva nevajadzīgas. Tomēr industrializācijas iespaidā, cilvēki, kuri zaudēja darbavietām laukos, mēģināja pielāgoties jaunajai situācijai, kā rezultātā pameta vecās dzīvesvietas laukos, lai pārceltos uz daudz urbānākām apkaimēm, un tur sāktu strādāt rūpnīcās, apgūtu jaunas prasmes, kā arī, izmanītu savu priekšstatu par sadzīvi, vidi, sociālo kārtību. Industrializācijai sekojošā urbanizācija noveda pie situācijas, kurā esam šodien, kad lielākā daļa cilvēku dzīvo pilsētās, nevis rurālos apvidos. Cilvēki pārceļas uz dzīvi tajās vietās, kur ir iespējams atrast darbu, lai šādi nodrošinātu savu iztiku un sadzīvi.

Bet tagad ir pienācis laiks, kad vairums no mums nebūs vajadzīgi, lai arī cik labi savas jomas speciālisti mēs būtu. Lai arī cik ātri viņi spētu apgūt jaunas prasmes vai pat arodus. Arī pārcelšanās vairs nebūs risinājums, jo cilvēka roku darbs un prāta spējas vienkārši nebūs nepieciešamība, lai pavairotu kapitālu. Jo līdz ar robotu attīstību, cilvēkus jau aizstāj un aizstās tie. Lielas, robotu pilnas, rūpnīcas apkalpošanai vairs nav un nebūs vajadzīgi tik daudz darbinieku, kā tas bija, un dažviet vēl ir. Roboti neslimo, viņiem nav privātās dzīves, viņiem nav jāmaksā algas un jāpiedāvā dažādi labumi, lai tos noturētu darbā. Tie ir būvēti, lai darītu tiem paredzēto darbu divdesmit četras stundas dienā, septiņas dienas nedēļā. Bez svētku dienām. Bez dubultas samaksas par pārstrādi. Un tie nestreikos, vai nedraudēs to darīt. Tie darīs tiem uzticēto darbu. Tātad viņi visās jomās, ikviena kapitālista acīs, pārspēj ikvienu strādnieku. Un roboti nedarbojas tikai kaut kādas lielas rūpnīcas telpās. Tie arī jau drīz pārvietosies mums apkārt gan urbānajā, gan rurālajā vidē. Ar to es domāju autotransportu, un ar to saistīto loģistikas nozari. Autonomi, bez cilvēka iejaukšanās, pārvietoties spējīgas automašīnas (kā būtu, ja turpmāk mēs šīs autonomi pārvietoties spējīgās mašīnas dēvētu par autonomobiļiem?) būs mūsu ikdiena jau pavisam drīz. Tas izmainīs visus mūsu priekšstatus par satiksmi, dalību tajā, transportu un pārvadājumiem. Jo autonomobiļu paveiktos darbus, vairs nedarīs cilvēki. Milzīgs skaits ļaužu, kuri agrāk pārvadāja preces, labumus un līdzcilvēkus no viena punkta uz otru, vairs nebūs vajadzīgi. Kravas auto starp pilsētām pārvietosies paši. Sabiedriskais transports, tai skaitā arī taksometri, pilsētās un starp tām pārvietosies bez cilvēka pie stūres. Jo kā jau minēju, cilvēki nogurst, ir neuzmanīgi, izraisa ceļu satiksmes negadījumus un nespēj strādāt divdesmit četras stundas un septiņas dienas nedēļā no vietas. Tās visas ir izmaksas. Gan transportlīdzekļu īpašniekiem, gan apdrošinātājiem. Un manuprāt tieši apdrošināšanas kompānijas būs tās, kas piespiedīs pārvadājumu (loģistikas) uzņēmumus atteikties no cilvēkiem, kuru darbs ir sēdēt pie stūres. Jo būt labākam par autovadītāju – cilvēku – nemaz nav tik grūti. Pat tāds, ar nestandarta situācijām saistīts pienākums, kā atkritumu konteineru savākšana, tiks automatizēts.

Tātad. Cilvēka roku darbs, samērā drīz, vairs nebūs vajadzīgs, jo to no strādniekiem pārņems roboti. Bet kā paliek ar pārējo? Kas notiks ar visiem tiem, kuru darbs ir saistīts ar domāšanu un viņu prāta spējām? Atbilde diemžēl ir tāda, ka arī šis darbavietas vairs nebūs. Botu spēja darīt vienkāršas un pat nedaudz sarežģītas lietas, jau tagad ir ikdiena. Mana paša pieredze ir darbavietā, kurā lielāko daļu darba paveic automātiski palaisti skripti. Jo tā ir vienkāršāk, ātrāk, un beigās arī lētāk. Tomēr nākotne nav vairs saistīta ar samērā vienkāršiem skriptiem, kuri startē komandas noteiktā laikā, bet gan ar jau daudz sarežģītākām programmām, kuras nevien māk izdarīt tām iepriekš definēto, bet arī mācās un apgūst jaunas prasmes. Un tas jau ir solis mākslīgā intelekta virzienā. Viens no OpenAI valdes locekļiem Īlons Masks, pēc AlphaGo uzvaras ķīniešu spēlē Go, atzina, ka mākslīgā intelekta izpētē cilvēce ir tikusi desmitgadi tālāk, nekā iepriekš tika uzskatīts. Tamdēļ neizbrīna apgalvojumi, kuri vēsta, ka jau tagad Google izstrādātā programma ir gudrāka par cilvēku. Tas nozīme, ka dzīvojam laikā, kad mākslīgais intelekts ir apsteidzis cilvēku, un praktiski ikvienu darbu drīz tas varēs paveikt pats, bez mūsu dalības. Pew Research Center ASV uzskata, ka vairums darbu tiks automatizēts līdz 2065. gadam. Es gan domāju, ka tas ir būs ātrāk, jo viņi neņēma vērā to potenciālu, kuru sevī nes mākslīgais intelekts. Tā vairs nebūs viena grupa cilvēku kuri pēta, raksta un izdomā, bet tā būs domāt un spriest spējīga programma, kam ir pieeja milzīgu daudzumu informācijas saturošam datubāzēm, kā arī tai būs (patiesībā jau ir) spēja šo milzīgo informācijas apjomu apstrādāt zibenīgi. Tamdēļ skartas tiks gandrīz visas nozares, kurās cilvēki pašlaik sevi uzskata par neaizstājamiem. Jā, arī juristi, ārsti vai skolotāji.

Ja šķiet, ka tas vēl ir tālu, un atpalikušo Latviju, kura, starp citu, nesen kļuva par OECD biedri, tas neskars. Aizejiet uz veikalu, kur var redzēt darbavietu zudumu reālajā dzīvē, jo tur notiek darba pārlikšanu no darbiniekiem uz patērētājiem. Un ar šādu pieredzi sadzīvojam jau kādu laiku. Ikreiz, kad apmeklējam pašapkalpošanās veikalu, kur paši saliekam preces groziņos, lai nogādātu tās līdz pašapkalpošanās kasēm, kas arī sastopamas vairākos veikalos arī Latvijā, mēs redzam darbavietu zudumu jau tagad. Ir jāsaprot, ka šādi veikala īpašniekam, palīdzam samazināt darbinieku skaitu un samazināt izmaksas. Kā vienu piemēru varu minēt veikalu Zviedrijā, kurā uz vietas nav neviena darbinieka, bet tikai pircēji (pieņemu, ka tā mūsu lauku mazo veikalu tuvāka nākotne). Tātad darbinieku un darbavietu skaits tajā ir samazināts līdz minimumam, jo lielāko daļu darāmā paveic pircēji paši. Vai apskatiet vienu no lielākajām nozarēm Latvijā – mežizstrādi. Pašlaik, lai nocirstu mežu pietiek ar pāris cilvēkiem. Nav vairs vīru brigāde, kas dodas mežā, lielajā pelņā. Jo visu paveic viena, pagaidām vēl cilvēka vadīta, mašīna. Tas ko varam secināt, esam sasniegusi brīdi, kad automatizācija jau ir likvidējusi lielu daļu darbavietu, bet mākslīgais intelekts to pašu izdarīs ar pārējām.

Mums, cilvēkiem, kuri ja visai drīz paliksim bez iztikas līdzekļiem un darba, tagad ir īstais brīdi izdomāt un saprast, kā izmantot progresu savā labā. Kā solis pretī pārmaiņām varētu būt garantētie pamatienākumi. Bet par to citreiz (kad saņemšu tavas domas un atsauksmes).