Ebreju svētku aprakstu salīdzināšana Ex 23:14-19, Ex 34:18-26, Dtn 16:1-18 un Lev 23 tekstos

Apskatot svētku aprakstus, pamanāmākais, kas jau sākotnēji, neiedziļinoties teoloģiskajās konstrukcijās, ir novērojams – Leviticus 23. nodaļas autora (iespējams arī vēlākais redaktora) vēlmi nodrošināt pareizu svētku un tajos notiekošo rituālu norisi, jo tie ir JHVH svētki[23:4], kurus svinēt par pienākumu ir uzlicis Viņš.
Tātad mērķis ir ļoti skaidrs un saprotams – nosvinēt JHVH svētkus pareizi – neapgrēkojoties.
Exodus 23:14-19 un Exodus 32:18-26 esošos problēmu risina ļoti vienkāršoti, atstājot daudz vietas personigajai un lokālajai interpretācijai, savukārt Leviticus autoram tas šķiet nepieņemami, jo neskaidri definētās darbībās var izraisīt JHVH dusmas un sodu [Lev 23:29-30]. Tamdēļ Leviticus teksts definē pareizo kulta redzējumu par svētku norisi (svinēšanu), laika atskaiti, gada sadalījumu [Lev 23:5, Lev 23:11, Lev 23:15, Lev 23:24, Lev 23:34] un priesteru pienākumus [Lev 23:10-11, Lev 23:20], neaizmirstot norādīt uz priesterim atdodamo upura daļu [Lev 23:21]), savukārt Deuteronomium autora mērķis ir norādīt uz oficiālā kulta vietu (savdabīga opozīcija Leviticus tekstam, kurā norāda uz iespēju svinēt, tātad arī upurēt, svētkus itin visur [Lev 23:3], necentralizējot kulta praksi viena punktā (vietā)), izskaužot lokālo kultu svētvietas [Dtn 16:2]. Savukārt Exodus tekstu uzdevums ir dot sākotnējās norādes, kuras būtu izprotamas ikvienam JHVH kulta piekopējam, neatkarīgi no viņa teoloģiskā redzējuma, jo teksta autoram pamatuzdevums ir aizsākt, nospraust un apzināt oficiālā kulta tradīcijas, pie reizes izdabājot ģimenes un lokālā kulta praktizētājiem.
Lai apliecinātu savas domas patiesumu Leviticus teksta autors, apgalvojumus apstiprina, pastiprina tam piesaistot Mozus dialogu ar JHVH vai Izraēlu [Lev 23:1, Lev 23:9-10, Lev 23:23-24, Lev 23:26-27, Lev 23:33-34 un Lev 23:44].

Rūpīgāk Exodus 34:24 redzam, ka šis teksts ir veidots no JHVH kā Cēbaota pozīcijas, kurā viņš izlemj apkārtējo tautu likteņus, protams ar nosacījumu, ja Izraēls trīs reizes gadā svin JHVH noteiktos svētkus [Ex 34:23]. Pretēji šim, ja pēc deportācijas (vai tās laikā) tapušajā Deuteronomium aprakstītais atalgojums par svētku pareizu noturēšanu ir svētība no JHVH puses [Dtn 16:15, Dtn 16:18], bet par apkārtējo tautu un valstu iznīcināšanu teksts vairs nevēsta.

Papildus der atzīmēt četru tekstu iespaidu uz kulta un tā likumu, noteikumu attīstību, sākot ar gaļas un piena produktu nošķirtību [Ex 23:19], beidzot ar sociālo atbildību par trūcīgajiem līdzcilvēkiem [Lev 23:22], kā arī JHVH pavēli šabata laikā nestrādāt pilnīgi visiem, tai skaitā vergiem [Dtn 16:11, Dtn 16:14], kā arī sodu par šīs norādes nepildīšanu [Lev 23:29-31].

Protams, šajos tekstos ir kopējā vadlīnija – šabatu šabats [Lev 23:3, Lev 23:32], kurš ir kā lielākā svētība, ko JHVH caur saviem svētkiem dāvā kulta praktizētājiem (interesanti, ka Leviticus 23:32 tiek izjaukts septiņu dienu cikls, pārveidojot to par devītās dienas kulmināciju, pieļauju domu, kas šāda nekonsikvence ir radusies saskaroties ar apkārtējo tautu reliģijām un laika atskaiti, tamdēļ šāda sinkrētismam piedienoša kļūda ir iekļuvusi tekstā).
Vēl der atzīmēt, ka šabats kalpo arī kā saliedēšanas pasākums, jo Izraēla vīriem bija pienākums un iespēja sapulcēties vienā teltī, lai paralēli kulta rituāliem aprunātos [Lev 23:4, Lev 23:8, Lev 23:35] un pārspriestu aktualitātes un problēmas viņu dzīvē un vienotos par kopējiem nākotnes plāniem, kas savukārt palīdzēja nosargāt gan dzimtas, gan kulta tālāku pastāvēšanu.