Ejot pāri Operas tiltiņam, ieraudzījām pusaugu balodi ar salauztu spārnu, viņš rotēja (aiz pārbīļa no garāmejošajiem cilvēkiem) ap savu asi. Sirdsapziņa neļāva mums to tur atstāt. Laila gribēja viņu vest pie vetārsta — izārstēt. Es atbildēju, ka tas būtu bezjēdzīgi — pat ja tas mums izdotos, kas ir ļoti mazticams (drīzāk balodis tiktu iemidzināts), tad viņu nāktos pieņemt kā mājdzīvnieku, jo dzīvošanai savvaļā putns būtu kļuvis nederīgs. Kā arī, pieļāvu domu, ka šis balodis bija kritis par upuri kādam no Rīgas vanagiem, savukārt ar savu iejaukšanos dabas procesos — mēs atņemtu plēsējam maltīti, tamdēļ pieņēmu lēmumu aiznest putnu līdz kanālmalas zālienam, lai tur viņam cilvēki netraucētu sagaidīt pēdējo elpas vilcienu, bet vanagam būtu mierīga ēdienreize.

Sistemātiskajā teoloģijā nedaudz izprovocēju diskusiju par delfīniem un citiem vaļveidīgiem, norādot uz pētījumiem, kuru rezultātos tie tiek atzīti par nehumanoīdām personībām. Cālītis, sev ierastā manierē, centās norādīt uz šīs atziņas aplamību, kā galvenais argumentācijas balsts tika izmantota cilvēku nespēju sarunāties ar šiem radījumiem. Šīs viņa tēzes greizums izgaismojās jau mirkli vēlāk, kad Juris uz tāfeles uzdrukāja, ka kristiešu Dievs ir persona. Ironiski.