Kad biju maziņš, tad mana ikdiena bija daudz interesantāka, es brīvi skraidīju pa piemājas pļavu, kur tagad ir sabūvētas mājas, vasaras beigās aizminos uz blakus kvartālu, jo tu bija labības lauki ar kulšanai gatavām vārpām, tālumā (dziļāk Mārupē) varēja jau dzirdēt sarkano kombainu rūkšanu. Pašlaik lauku vietā ir nesmukas un tukšas mājas, kas tika saceltas treknajos gados, dažiem cenšoties izlikties par snobiem, tamdēļ paņemot bankā kredītu, lai iegūtu tiesības mitināties reģipša kastē, kam ar gaumīgu arhitektūra nebija un nav nekā kopēja.
Nē, arī rotaļāšanās istabā bija citādāka, maniem konstruktoriem, gan metālā (nu, tie kurus vajadzēja skrūvēt kopā ar skrūvēm), gan plastmasas, uz kastēm nebija bilžu, lai parādītu to kādai jābūt iznākuma formai, pretēji tagad visi tie LEGO veidīgie sīčiem jau iebaro noteiktas formas, gatavus un stereoskopiskus risinājumus.

Pasauli var izglābt tikai linux kernelis un piparmētru tēja.