Bērnībā bija ļoti grūti, sarežģītākos, nomācošākos brīžos, apvaldīt asaras, tās pašas spiedās laukā, pat ja to ļoti negribēju. Tamdēļ ļoti bieži vēl nācās saņemt papildus garīgās un fiziskās dunkas no skolasbiedriem. Īstenībā mani vairums uzskatīja par mīkstu tirliņu, kurš ir tikai puņķutapa, nekas vairāk. Mani ir piesējuši pie koka, ieslodzījuši suņubūdā, klapējuši, bet tad ap 13 līdz 14 […]
ieraksts 250
Būtu reāls gadžets, ja Katoļu Baznīcā, iekš Latvijas ārēm, parādītos kāds priesteris, kurš būtu pamatīgi notetovēts, pīrsingots un ar tuneļiem ausīs, pie reizes sakarīgi spētu formulēt savu viedokli, protams pārzinot izcili katolisko teoloģiju. Tomēr tam tam nav lemts notikt kamēr dullais Janka pie ruļļiem un potenciālākais mantinieks ir Lapelis…
ieraksts 249
Nevaru ciest ja sievietes raud (gribas teikt palaiž ņuņņu, bimbā), bet dzīves reālitāte ir tāda, ka sievišķi to dara itin bieži, jo viņas redz esot jūtīgākas. Man šajā brīdī uzmācas vainas apziņa, pat ja neesmu ne pie kā vainīgs, pilnīgākai tortei parasti vajag galā arī konservētu ķirsi, tad tas nozīmē, ka arī nekādi nevaru palīdzēt, tas liek justies […]
ieraksts 248
Paķert filmiņu, ielādēt to aparāta un doties ielās, naktī, tumsā. Nospļauties par mentiem un uzkāpt jebkurā tuvākajā vantī. Mities sniegputenī, apdzīt rīta agrumā, tā ap 5:30, uz mūķenes, 27 trolejbusu. Un ieskatīties acīs šoferim. Pagriezt skaļāk skandas un kliegt līdzi tām briesmeklībām , digitāla formātā (saspiestā vai pilnajā), kas skan man galvā. Piekāst datu bāzes, oracle, piekāst unix, […]
ieraksts 247
Es tiešām nebiju domājis, ka veļasmašīnas iegāde var sagraut nervu sistēmu, tomēr izskatās laikam biju maldījies. Par to paldies jums sievietes, jo jūs pašas nekad nespējat noformulēt savas domas. Parasta situācija būtu, ja vienkārši izlemtu kādai tai štellei jābūt (mums ir neliela virtuve, tādēļ būtu ļoti forši, ja veļasmašīnai iekšās mistu tāds gadžets kā žāvētājs), tad sameklētu vajadzīgo […]
ieraksts 246
Biju sadomājis braukt ar sabiedrisko transportu, precīzāk ar trolejbusu un pēcāk ar tramvaju, nezinu kāpēc. Iebridu tuvējā Narvesenā, saku, ka man vajag dienas biļeti, biju dzirdējis par tādas esamību (laikam 1,50 LVL maksājot), bodītēs ūsainais onkulis neziņā raustīja plecu, nezinot par tādu. Labi, paņēmu pieciem braucieniem pa divīti. Stāvu pieturā, gaidot ragaino sabtransu, un domāju pie sevis, ka […]
ieraksts 245
Veids kā mēs veidojam attiecības, draudzību un komunikāciju ar līdzcilvēkiem ir kļuvis patiesi perverss. Satikšanos aci pret aci esam aizstājuši ar virtuālu saraksti, kuru galvenā sastāvdaļa ir nelatviskās frāzes čau, davai un LOL. Šāds kontaktēšanās veids ir ērts, jo ļauj mums dzīvot noslēgti, imitējot sabiedriski aktīva indivīda cienīgu dzīvi. Šodien izlasot Gustiņa rakstu iekš Rīgas Laika, čatā taujāju […]
ieraksts 244
Zini, ir grūti cīnīties pret apkārt valdošo komerciju… ļoti bieži nākas spert soļus, kuri nes skaļu vēstījumu pasaulei un līdzcilvēkiem par tipiskā patērētāja gara kaislībām manī. Negribu iepirkties RIMI vai Maxima, jo šie astoņkājviedīgie lielveikalu tīkli apspiež mazos Latvijas ražotājus, bet dažreiz sanāk, vienkārši vietējā bodītē kādā prece ir ar tādu uzcenojumu, ka neceļas karte, par to tādu […]
ieraksts 243
Katra cilvēka dzīve ir vēsture, senāku vai jaunāku laiku, tam nav nozīmes. Mana vectēva māsas vīrs Fricis Valdmanis (vienkārši Fričonkulis) ir dzimis 1924. gadā Pleskavas apgabalā, karojis Otrajā pasaules karā, Sarkanās armijas rindās. Iespējams šis ir viņa pēdējais rudens, jo jau vairāk kā nedēļu viņš ir smagi apsirdzis un šorīt viņu aizveda uz slimnīcu. Pateicoties viņa kaimiņam Paulam […]
ieraksts 242
Tuvojas, es jums saku, tuvojas tas brīdis, kad kļūšu vecs. Agrāk tas mani nomāca, tagad nešķiet vairs svarīgi, bail tik ir palicis no četrdesmitgadnieku krīzes, kura, pēc maniem novērojumiem, dod tiešām pa zobiem, vīrišķi atrod sev jaunas brūtes, vēlams par divdesmit gadiem jaunākas, sievišķi dara apmēram to pašu atrodot sev brūtgānus. Ja pāris, pēc divdesmit gadiem kopdzīves, izdomā […]