ieraksts 297

Kaut kā paši sev nemanot, mēs kļūstam par kādas subkultūras sastāvdaļu.
Redz, tagad sēžu un domāju, kuras urbānās cilts sastāvā tagad esmu… Riņķī, apkārt esošie ir gan saukuši par īmo, gan gīku, bet nu pienākusi kārta palamai hipsteris, tomēr kaut kā tas viss nepavelk, es sevi vairāk jūtu kā Pārdaugavas pļavu nomadu.

P.S.
Un vēl, vietējie Atgāzenes romi (šis ir politkorektais apzīmējums čigāniem), pļāvās ir izveduši ganīties zirgus, šodien, kopā ar Diānu, būs jāiet nobildēt tie bērīši.
Kā arī, lūdzu izlasi to cik atmosfērām ir jābūt velosipēda kamerā, jo ratus locīt nav forši.

ieraksts 36

Vakar braucu ar elektrovilcienu, savas pāris stacijas sēdēju kā apzinīgs pilsonis un vēroju apkārtējos, intelekta samaitātos sabiedrības locekļus, līdz manās ausīs spalgi ietriecās mobilā telefona raidīts zvana signāls, kam bija attāla līdzība ar nogurušo mājsaimnieču seriāla “Sex and the City” ievada skaņām, tomēr tā (līdzība) bija. Šis troksnis impulsīvi lika pavērsties uz polifonā trokšņa raidītāja pusi, un protams tur sēdēja korpulenta ūdeņraža blondīne, kuru droši ka mājās gaida smirdīgs runcis. Piektdienās viņa iet uz ČBK, kur satiekās ar tādām pašām dūdiņām kā pati, kurām arī ir šī pati griezīgā melodija sakaru līdzekļos, droši ka tā ir viņu kopējā bauslība, likums, stila lieta. Tā ir viņu urbānās cilts iezīme.
Сучка крашеная.