Imanuēla Bencingera stāstījums ir vēsturiski horizontāls, gandrīz netiek pieļauta doma par Bībelē esoša Jeremijas teksta neviendabību un autoru dažādību, ja neskaita dažu nodaļu piedēvēšanu Jeremija līdzgaitniekam Bārūkam (kurš nevien ir pierakstījis Jeremija sacīto, bet arī rakstījis pats, bez pravieša virsuzraudzības) un trīs rakstvietu acīmredzamo neiederību un nepamatojamo atrašanos tekstā. Interesanti, ka stāsta neviendabība tiek skaidrota ar redakcionālajām kļūdām, kuras tika pieļautas sadalot sākotnējos sacerējums dažādās grāmatās vai nodaļās.

Sava ievada sākumā Imanuēls Bencingers apraksta Jeremijas iniciācijas brīdi pravietībā, kas pēc viņa domām norisinājās Josijas valdīšanas trīspadsmitajā gadā, savukārt aicināšanas laikā Jeremija esot juties par jaunu, tamdēļ I. Bencingers secina, ka topošā pravieša vecums tanī laikā ir bijis aptuveni 25 gadi, pārdomu loģikas ķēdi turpinot un noslēdzot, tiek noteikts Jeremijas dzimšanas gads, ap 650. gadu pirms Kristus, savukārt miršanas – pēc 585. gada.
Tas ko nepasaka I. Bencingers, tomēr pēc apraksta ir nojaušama, ir iniciācijas šamaniskā daba. Jeremija gluži kā šamaņi JHVH aicinājumu noraida, bet tikā pēc savdabīga tirgošanās, pārrunu un pārdomu brīža piekrīt uzņemties pravieša pienākumus (jāpiemin, ka ari Mozus uzsākot savu darbību līdzīgā veidā centās atteikties no JHVH uzliktā pienākuma). Tamdēļ ir secināms, ka Jeremija reliģiskā prakse sākotnēji ir saskārusies ar praviešu šamaisko atzaru.
I. Bencingers raksta arī par Jeremija dzīves sākumu, lai pēcāk pamatotu pravieša pēcākos konfliktus ar Jeruzalemes priesteriem un viņu ideju sekotājiem. Aprakstot Jeremija piedzimašanu priesteru ģimenē lauku pilsētiņā Ānātotā, kura atrodas piecu kilometru attālumā, ziemeļaustrumos, no Jeruzalemes (autors izvirza pieņēmumu par iespējamo Jeremijas izcelšanos no Ēlī dzimtas, jo pēdējās ziņas par kādu no dzimtas pārstāvjiem ir par Ebjātāru, Sālamana izraidīto priesteri, kurš uz dzīvi apmetās Ānātotā). Par pravieti Jeremija tapis laikā, kad no ziemeļiem iebruka skiti, tamdēļ I. Bencingers pieļauj domu, ka šis satricinājums bija kā katalizators, lai Jeremija izjustu aicinājumu pravietot. Šo apgalvojumu pamatojot rakstos, kuros tiek apdziedātas draudošās briesmas no skitu puses.
I. Bencingers raksta, ka Jeremija sākotnēji esot pravietojis savā dzimtajā pilsētā, bet tur saskāries ar nepatiku no iedzīvotāju puses, kuri arī esot vēlējušies viņu nogalināt.
Tamdēļ Jeremija pārcēlās uz Jeruzalemi, kur sastapa, viņaprāt, ar iedzīvotāju netiklību, nešķīstību, kā arī, nepatiku pret viņa sludināto vēsti. Papildus spriedze radīja saskarsme ar Deuteronomium garā izvērsto reformu aizstāvjiem, kuri uzskatīja, ka pestīšanas laiks ir pienācis, pretstatā Jeremija sludinātajam tikumības atjaunošanai, lai novērstu Izraēla bojāeju.
I. Bencingers izvirza tēzi, ka pēc Karkemīšas kaujas, 605. gadā pirms Kristus, Jeremija esot apjautis babiloniešu spēku un varu, tamdēļ sācis pravietot par draudošajām briesmām no Babilonijas puses. Tamdēļ Jojākīma valdīšanas ceturtajā gadā (604. pir.K.), Jeremija savam paziņam Bārūkam nodiktē pareģojumus, kurus Bārūks nolasa Jeruzalemes iedzīvotājiem, diemžēl ķēniņam Jojākīmam šie pravietojumi izraisīja dusmas, tamdēļ viņš sagrieza tīstokli, nobeigumā iemetot to ugunī.
I. Bencingers uzsver, ka ķēniņa Jojākīma sacelšanās pret Babiloniju, kuras vasalis viņš bija, rezultējas, kā Jeremijas pravietojumi piepildīšanās dzīvē. Savukārt pēc ķēniņa Jojākīma nāves, viņa dēlu un augstākās sabiedrības pārstāvjus, pēc Jeruzalemes iekarošanas, deportē uz Bābeli.
Tiek aprakstīta jaunā Babilonijas vasaļa Sedekijas vēlme kopā ar kaimiņu tautām cīnieties pret babiloniešu kundzību, un Jeremija mēģinājumi Sedekiju atrunāt, iesakot padošanos. Tomēr Sedekija ignorējot vēsturisko pieredzi, noraidīja Jeremija pravietoto, un iesloga pravieti par valsts nodevību.
I. Bencingers savu stāstījumu nobeidz ar Jeremijas aizbēgšanu trimdā uz Ēģipti, kur turpinājis sludināt pret jūdu neīsto, tomēr piekopto kultu, kā arī izsakot nožēlu par Jeremijas nāvi aprakstošās informācijas neesamību.

Deivids M. Karrs uzsākot aprakstīt Jeremija gaitas, piemin viņa, iespējams, laikabiedrus no mazo praviešu vidus – Nahumu un Cefanju. Tiek norādīts, ka Jeremija, līdzīgi kā Cefanja kritizēja citu dievību pielūgšanu. Tomēr Jeremija sākotnējie pravietojumi atšķiras no Cefanja, jo tiek veltīti gan ziemeļu, gan dienvidu iedzīvotājiem. Kā apgalvo D. M. Karrs, tam esot bijusi saistība ar Josijas vēlmi apvienot abas Palestīnā dzīvojošas JHVH kultu piekopjošās kopienas.
Līdzīgi kā Ziemeļu pravietis Hozeja, Jeremija izmantodams vīra un sievas tēlu līdzību Izraēla un JHVH attiecībās, norādīja uz JHVH sekotāju noklīšanas no JHVH mācības un kulta, raksturojot salīdzinot Izraēlu ar seksuāli neuzticīgu sievu, kuras dziņas ir aptumšojušas tai prātu, nespējot vairs saskatīt savu netiklību, tamdēļ Jeremija sludina, ka tās vīrs (JHVH) no tās (Izraēla) škirsies, ja tā nepārtrauks maldu ceļus. Pravietis aicina noliegt Izraēla māšu ceļu, lai dotos uz Dienvidiem, Cionu. Papildus tam pravietis gan Ziemeļiem, gan Dienvidiem aizrādīja par bezsatura slavēšanu, nejēdzīgajām politiskajām apvienībām, beztiesiskumu un kļūdainajiem cerību pravietojumiem.
D. M. Karrs atgādina, ka Jeremijas darbības laiks sakrīt ar diviem nozīmīgiem notikumiem, pirmkārt, Josijas reformas un tās pavadošās cerības, bet otrkārt, pilnīga Jerzalemes sagrāve trīsdesmit piecus gadus vēlāk. Abus šos notikumus pavadīja Jeremijas komentāri, ja Josijas vadītās Deuteronomiskās Toras reformas laikā iebildes no pravieša puses bija par tīru JHVH pielūgšanu, nepakļaujoties, viņaprāt, nepareizi uzrakstītajiem rakstiem, ko bija uzrakstījuši melīgi rakstveži, tad ēģiptiešu vasaļa Jojakīma laikā (kurš par tādu kļuva ēģitiešiem atgriežoties no kaujas ar babiloniešiem) Jeremija pravietojumi kļuva ļoti pesimistiski un postu sološi. Abās versijās par Jeremija Tempļa sprediķi pravietis atkārto, ka Templis pieder JHVH un JHVH pats to sagraus, tieši tāpat kā Šilo svētnīcu. Tādējādi Jeremija norādīja uz Jeruzalemes neieņemamības mīta nepatiesumu.
Šie Jeremija vārdi esot izraisījuši klausītājos dusmas, kas rezultējās vēlmē viņu nonāvēt. Tomēr viņu esot paglābis Josijas rakstveža Šāfāna dēls Ahikāms, kurš nenodeva Jeremiju nonāvēšanai [Jer 26:24].
D. M. Karrs apraksta arī Jeremija iekšējos konfliktus [Jer 20:7 – 18 ], kuri izpaudās kā žēlabas, pravietim nespējot saprast, kamdēļ JHVH ir uzlicis tik smagu nastu, liekot ļaudīm sludināt skarbo vēsti, un kuras dēļ Jeremijam bija jācieš un jāpiedzīvo apkārtējo apsmiekls [Jer 20:7 – 8 ]. Ikreiz, kad Jeremija esot centies noklusēt JHVH vēsti, tā esot svilinājusi viņa kaulus, līdz izlauzusies laukā un tapusi izstāstīta cilvēkiem [Jer 20:9 ]. Lai vieglāk izpratu Jeremija iekšējo emocionālo stāvokli, autors norāda arī Jeremija dusmām par savu dzimšanu [Jer 20:14 – 18 ], jo tas bija mirklis, kad smagā pravietošanas nasta viņam jau tika uzlikta.
D. M. Karrs arī secina, ka lai arī Jeremija un viņa pravietojumi tika noliegti un noraidīti pravieša dzīves laikā, tomēr pēc Jeruzalemes izpostīšanas un Jūdas augstākās sabiedrības izvešanas trimdā, Jeremija vēsts tika aplūkota pavisam citādi. Papildus tam, stāstu par Jeremiju pierakstīja viņa līdzgaitnieks Bārūks vai kāds cits no redakcijas autoriem. Jeremija tekstu gadījumā ir interesanti, ka ir pieejami arī manuskripti, kas savā būtībā ir senāki un ar citādāku tekstu, nekā vairumā Bībeļu, grieķu valodā esošajā redakcijā – Septuagint ā (par astotdaļu īsāks teksts nekā Masoretu redakcijā) , un Kumrānas tīstokļos. Tamdēļ vairums pētnieku norāda uz vēlāku autoru un redaktoru darbu, kura rezultātā Masoretu redakcijā esošā Jeremija grāmata ieguva pašreizējo garumu un sakārtojumu. Deivids M. Karrs pieļauj versiju, ka šī Jeremijas grāmatas pārveide un papildināšana ir notikusi vairākus gadsimtus pēc pravieša nāves, apmēram ap 2. – 3. gs BC. Autoram esot aizdomas, ka to paveikuši izsūtījumā esošā kopiena, jo valoda un teoloģija vietām sakrīt ar Deuteronomium, piemēram Jeremijas grāmatas septītajā nodaļā esošais sprediķis, kuram, ironiskā kārtā, pēcāk oponē pats Jeremija [Jer 8:8 – 9 ].

Džons Edgars Makfaidens savu stāstījumu par Jeremiju iesāk ar ģeopolitiskās situācijas aprakstu Jeremija laika Palestīnā, pie reizes izsakot minējumu par Jeremijas dzimšana dzimšanas gadu (tas esot ap 650. BC, jo 626. gadā BC Jeremija pats sevi atzina par jaunu un nepieredzējušu.
Autors apraksta arī situāciju JHVH kulta praksē, kas bija izveidojusies pēc Deuteronom ium reformas, ko veica Josija 621. gadā BC, jo elkdievība un netiklība aizvien tika piekopta lielākajā sabiedrības daļā. Dž. E. Makfaidens uzsver, ka Josija ir bijis labs valdnieks, tamdēļ pēc viņa nāves Megido kaujā 609. gadā BC, kad viņš kā asīriešu vasalis karoja pret Ēģipti, esot bijis liels trieciens JHVH kulta reformu aizstāvjiem.
Dž. E. Makfaidens atsaucas uz Jeremija ģimeni, kura bija no priesteru dzimtas, pateicoties kurai pravietis jau sen bija apjautis, ka glābšana nav rodama rituālā. Jeremija redzēja ļaunuma sakni – tā atradās sirdī (Jer 17:9). Tamdēļ glābšana bija iespējama, ja sirds tiktu attīrīta un izmanīta (Jer 4:4), lai tā meklētu un atrastu JHVH ar visu savu būtību. Šis ir iemesls, kamdēļ autors pieļauj Jeremija iebildumus pret Deuteronom ium reformu, jo Jeremija esot sapratis, ka Jeruzalemes iedzīvotāji ir izvēlējušies vieglāko ceļu, tas ir, reformēt kultu un tā praksi, nevis paši sevi.
Dž. E. Makfaidens uzsver – Vecajā Derībā nav neviena cita pravieša kura saskarsme ar dievišķo garu būtu tik dramatiski atainotā, kā Jeremija saskarsme ar JHVH. Kā piemieru minot Jer. 15:18.

“Kādēļ manas sāpes ilgst mūžam
un sirguļo mana brūce,
liedzas dziedējama?
Vai tu mānīsi mani
kā strauts, kas vasarā izsīkst?”

Jeremija runā ar JHVH tieši un familiāri, nekautrējas žēloties un sūdzēties par JHVH uzlikto pravietības nastu. Jeremija, pēc Dž. E. Makfaidena uzskatiem jau dzimšanas brīdī noraidīja savu aicinājumu, tamdēļ droši varot apgalvot, ka Jeremija neizvēlējās savu kalpojumu, to viņam piesprieda JHVH, tomēr apkārtējā sabiedrībā notiekošais esot bijis pārāk spēcīgs impulss, lai Jeremija spētu tam pretoties.
Lai vieglāk izprastu pravieša iekšējo pasauli, Dž. E. Makfaidens piemin arī Jeremija tekstu dzejisko dabu, tie ir teksti kuros var saskatīt jaudu, ievērojamu kodolīgu un spilgtu izteiksmi (Jer 4:23 – 25), šīs tekstuālās īpašības ir sastopamas visos Jeremija darbos, tamdēļ nav vietas izbrīnam, ka Jeremija līdzcilvēki nespējā pieņemt pravieša tiešo valodu, bet pēcākie teksta redaktori izsūtījumā, izmantoja Jeremija tekstus, tos sapludinot ar Deuteronomium teoloģisko redzējumu, kanona veidošanā.
Jeremija uzsver sabata nozīmību, kam reizē arī ir būtu bijis jākļūst par Ziemeļu un Dienvidu vienojošo saskares punktu, lai pēcāk apvienotos vienā valstī, ar kopējiem likumiem un vienu dievu – JHVH.
Džons Edgars Makfaidens uzskata, ka tieši apkārtējo nevēlēšanās dzirdēt Jeremija sludināto vēsti, vēl vairāk grāva pravieša pārliecību par sevi, jo pravietim redzot kā piepildās viņa pareģojumi, kuros neieklausījās Jojakīms, viņa aizkaitinājums un vēsts bija tik spēcīga un skarba, ka valdnieks no dusmām iemeta Jeremiju cietumā par valsts nodevību. Savukārt pēc augstmaņu aizsūtīšanas, Jeremija brīdināja, ka labāk būtu bijis tapt deportētam, nevis palikt Jūdā, jo JHVH ar palikušajiem kulta atkritējiem izrīkosies vēl ļaunāk nekā ar sapuvušām vīģēm (Jer 24).
Interesanta ir sadaļa par Jeremijas vēsti pret sveštautiešiem, kuras autentisku apšauba arī Dž. E. Makfaidens, norādot uz politiskās situācijas nepatiesumu un Jeremija harismas un asuma trūkumu tekstā. Kā arī, autors norāda uz Jeremijas grāmatas savdabīgo hronoloģiju, jo daži tajā esošie teksti ir sajaukti vietām, piemēram divdesmit piektā nodaļa, kura hronoloģijā atkrītot astoņus gadus atpakaļ, pirms iepriekšējā teksta. Autors norāda uz dīvaino Jeremija runas veidu, jo dažreiz pravietis par sevi runājot izmanto vienskaitļa pirmo personu, bet citreiz trešo, kas norādot uz teksta vēlāku redakciju, kurā esot ticis iepludināts kāda cita autora darbs, piedēvējot šī cita darba autorību Bārūham, Jeremija māceklim.
Džons Edgars Makfaidens atgādina! Jereremijas grāmatas lasītājs nedrīkst aizmirst, ka pats pravietis tās nav sarakstījis, bet gan nodiktējis, tamdēļ pastāv iespējamība, ka pēcāk apkopojot pierakstus, tajos iekļāva testus, kuriem nebija saistības ar Jeremiju vai Bārūku, uz to norāda tajos esošā informācija par pēc izsūtījuma periodu.

Džons Dreins savu stāstījumu par Jeremiju ir izkaisījis visas grāmatas garumā, pretstatā iepriekšējiem trim, aplūkotajiem autoriem, Jeremijas darbības un piekoptās teoloģijas aprakstam vietām atvēlot dažas rindkopas, tamdēļ lasītājam, lai iegūtu pilnīgāku priekšstatu par Jeremiju, ir jāizlasa visa grāmata vai jāuzmeklē pēc satura rādītāja grāmatā vietas, kurās viņš ir minēts.
Dž. Dreins piemin Jeremijas aktīvo darbības laiku, pēc viņa domām, precīzi atzīmējot pravietošanas uzsākšanas brīdi – 622. gadā BC, vēl pirms valdnieka Josijas uzsāktajām kulta reformām. Autors norāda, ka Jeremija, tieši tāpat kā citi pravieši, uzskatīja, ka JHVH ir uzrunājis viņu personīgi, uzticot vēsti, kuru nodot apkārtējiem. Autors uzsver, ka šis laikaposms esot bijis pateicīgs tāda veida pravieša kā Jeremija, rašanās brīdis, jo 627. gadā BC, kad Jeremija pasludināja aicinājumu, Asīrijas vara bija sabrukusi, bet Jūdā bija radusies cerība par brīvības un neatkarības iespējamību. Tamdēļ Jeremijas oponēšana apkārt valdošajam optimismam esot likumsakarīga, jo saredzēja cilvēkos nevēlēšanos pildīt JHVH derības likumus. Jeremija salīdzināja JHVH tautu ar mandeļkoku, kuru JHVH uzmana, gaidot piemērotu iznīcināšanas spriedumu [Jer 1:11 – 12].
Džons Dreins apraksta Jeremija atbalstu valdnieka Josija izvērstajai JHVH kulta reformai, jo vēlējās atbrīvoties no svešajām un maldīgajām reliģiskajām praksēm, kuras bija iesakņojušās Izraēla vidu. Tomēr Jeremija atbalsts Josijam Anatotā sadusmoja radiniekus, kuri nolēma nonāvēt pravieti (Jer 11: 18 – 23), jo pateicoties šai reformai, visas svētnīcas, izņemot Jeruzalemes templi, tika slēgtas, un visi to priesteri, tai skaitā arī Jeremija ģimene un dzimta, zaudēja darbu.
Jeremija esot ātri aptvēris, ka kulta reformai nebūs ilgstoša ietekme, jo Jojakīma laikā situācija kulta praksē un teoloģijā atkal bija tikpat slikta kā iepriekš. Kā arī, Josijas maldīga koncentrēšanās uz kulta centralizāciju, bija likvidējusi cilvēku atbildību derības likuma priekšā, aizstājot to ar ritualo praksi Templī.
Jeremija savu autoritāti bija apkārtējo vidū bija zaudējis, jo pretēji pravieša sludinātajam, Jūda piedzīvoja uzplaukumu, paplašināšanos un 612. gadā BC tikta iznīcināta Nīnive. Šādos apstākļos, arī pašam pravietim radās šaubas par pravietojumu patiesumu. Tomēr trīs gadu laikā notikušās ģeopolitiskās izmaiņas, kas aizsākās ar Josijas nāvi, Jūdu bija iekarojuši ēģiptieši, bet kulta prakse atkal bija atgriezusies pie iepriekšējās nešķīstības.
Jaunais Jūdas valdnieks saprazdams beigu nenovēršamību, centās atbrīvoties no tādiem oponentiem kā Jeremija (Jer 26:7 – 24), saucot pravieti pie atbildības, papildus aizliedzot viņam sludināt Templī (citu pravieti Jeremija laikabiedru – pravieti Ūriju – Jojakīms pavēlēja nogalināt).
Džons Dreins uzsver, ka nozīmīgākais un saistošākais ir tieši posms, kad Jeremija piedzīvoja izsmieklu no noraidījumu, jo pravietī aizsākās iekšēja cīņa, kārdinājums atzīt, ka JHVH ir viņu pievīlis (Jer 20:7-18), nespēju samierināties ar atteikšanos no vienkāršiem, cilvēciskiem priekiem, mājām un ģimenes. Tomēr reizē tas bija arī garīgās pilnveidošanās dižākais posms Jeremija dzīvē, jo tā laika teksti ir kļuvuši par iedvesmojošākajām vietām Bībelē daudzām vēlākajām garīgumu meklējošajām paaudzēm.

Atsauces
Immanuel Benzinger, Ievads Vecajā Derībā (LELBAs Apgāts, 1982), 165 – 179 lpp.
David McLain Carr, An introduction to the Old Testament: sacred texts and imperial contexts of the
Hebrew Bible (Wiley-Blackwell, 2010) 157 – 164 lpp.
John Edgar McFadyen , Introduction to the Old Testament (Hodder and Stoughton, 1932) 48 – 57 lpp.
John Drane, Introducing the Old Testament, trans. Lilija Beļakova (Latvijas Bībeles Biedrība, 2007) 151 – 161 lpp.
Bībele (Latvijas Bīles Biedrība, 2012)