Kapi latviskajā kultūrā atspoguļo viņsauli, kur mīt visi tie, kas ir pametuši šosauli, tamdēļ latviskajā kultūrvidē šīs pasaules atdala žogs, lai ļaudis laicīgi brīdinātu par pasauļu robežas šķērsošanu.

Savukārt kapu svētki ir savdabīga pasauļu apvienošana, kad dzīvie un mirušie uz mirkli sastopas, kad abas šīs pasaules saplūst vienā.

Redz’, šoreiz viss ir nedaudz savādāk, nekā ierasti, jo nav šo divu dažādo pasauļu, bet gan viena kopēja, kuras sastāvā ir daļa no kuras vēlamies atbrīvoties, tas ir, sākumā kopības mirklis izpaliks, jo šo vienu daļu vēlamies padarīt par atsevišķu pasauli, kurai nedrīkst būt vairs sasaistes ar fizisko un garīgo realitāti, kurā pašlaik mītam, apglabātai ir jāpaliek tai daļai, kura raujas pēc varas un naudas, kā sevis pašrealizācijas augstākā mērķa. Par nepasaulīgo vēlamies padarīt lietas, kas ikdienā liekas pašsaprotamas šīs pasaules sastāvdaļas. Tamdēļ drīzāk šīs būs mantraušu bēres, kurās mēs atvadīsimies no sava mežonīgā un kapitālistiskā domāšanas veida, ko mums ir ieaudzinājuši vecāki vai vecvecāki, kas jau no bērnības ir centušies iegalvot, ka dzīvē ir nozīme tikai amatam, varai un naudai, aizmirstot, ka tieši personīgās un nemateriālās jūtas satur ģimeni kopā. Mēs vēlamies kļūt šķīstāki par iepriekšējajām paaudzēm, tamdēļ mēs gribam svinīgā noskaņā atvadīties no vecās ikdienas, padarot to par ko svešu un nepazīstamu.

Un tas biedri, jau ir solis taisnīgākas, solidārākas sabiedrības virzienā, kur ikviens ir pilntiesīgs sabiedrības loceklis, un jebkura virzība atpakaļ pagātnē, ir jātiek uztvertam kā atkāpei no normas.

Lai tie netikumi sapūst, lai šī jaunā vecās pasaules daļa izgaist, un mums vairs nekad nebūtu jāsaskaras vajadzību atgādināt sev par šīs iekšējās, paralēlās pasaules kādreizējo eksistenci.

P.S.
protams vēlamas ir arī fiziskās izpausmes šai pasaules dalīšanai, jo tiešām neiebilstu, ja varaskārie netikļi, uz laiku, tiktu atdalīti no pārējās pasaules ar augstu žogu un apsargātu žogu.