Neļaujiet man braukāt ar sabiedrisko transportu, jo tad man ir jāvēro apkārtējie, un jāizsaka savs viedoklis par redzētajām sejām, galvā ir jābūt uzrakstītam verdiktam, ir jāievieto viņi klišeju rāmjos. Kārtībā ir jābūt, vismaz apziņā.

Mirt?! Nē mirt man nav bail.

Šaut?! Nē arī no tā nebaidos, patiesībā varu pat iedomāties, kā lode ieurbjas dzīvā miesā. Lēnām, lēnām…

Nebaidies, neesmu sociopāts, vismaz tā es ceru, drīzāk gan humānists. Netīk, ja ļautiņi cieš, patīk ja visi visus mīl, savstarpējā sirsnība un cieņa, laikam būtu īstie vārdi.