Esmu savā dvēselē sociālists, tādēļ neatzīstu personīgos autotransporta līdzekļus, neesmu pat savos divdesmit un četros centies iegūt autovadītāja apliecību, jo uzskatu to par buržujisku lepnību. Tādēļ ikdienā pārvietojos ar sabiedrisko transportu vai velosipēdu.
Šādā proletariāta dēla cienīgā veidā devos no Rīgas uz Liepāju ar vilcienu, tomēr šis trīs stundu un septiņu minūšu laika posms lika sabozties, jo a/s “Pasažieru Vilciens” nav atskārtis, ka jau tulīņ’ divas desmitgades esam brīva un neatkarīga republika, kurā valsts valoda ir tiki viena – latviešu. Žēl. Šīs viņu nezināšanas dēļ nācās gan turp ceļā, gan atpakaļ ceļā klausīties un skatīties filmas krievu valodā, protams subtitri latviski bija, tikai tos saredzēt bez milzonīgiem okulāriem no vagona vidus nebija iespējams. Īsti nevarēju izprasts, kādēļ par skaņas valodu tika izvēlēta vienmēr krievu nevis filmas oriģinālā valoda? Pietam gadījās arī kļūmītes, vienreiz tika netīšām uzlikta latviešu valoda kā pamata, bet krievu kā subtitru, tomēr kļūme tika žiperīgi labota. Kā arī konduktore uzjautāja, vai gadījumā filma nav par skaļu, kad atbildēju ka ir gan, saņēmu pretī, ka citi nedzirdēšot, ja būs klusāk… Jēga jautāt?