Dažreiz gribās, lai es būtu dzimis kādus simts gadus ātrāk. Piedzīvotu bohēmiskos jaunības, visticamākais arī neilgā mūža, gadus. Pavadītu dienas un naktis plītējot un lasot, runājot par dzīvi un augstākiem esības mērķiem. Piedzīvotu kautiņus skurbulī, uz kādas šauras ieliņas bruģa. Taptu izslēgts no Universitātes, sava nešpetnā rakstura dēļ. Un visam pieliktu punktu Pirmā Pasaules kara tranšejās.
Kas man no tā visa ir tagad? Nekas! Tikai darbs lielā, stabilā uzņēmumā un atbildība pret citiem, kā arī nogurums.