ieraksts 10

Tā nu ir, ka kronopi nevēlas radīt bērnus, jo katrs tik tikko piedzimis kronopēns vispirmām kārtām steidz nolamāt savu tētiņu, saskatīdams viņā visu nedienu iemiesojumus, ko arī pats reiz būs spiests izbaudīt.
Šāda iemesla pēc kronopi mēdz pieaicināt godības, lai tie apaugļotu viņu sievas — godības, būdami aplam miesaskārīgi, vienmēr ir gatavi pakalpot, turklāt viņi cer, ka ar tādu paņēmienu izdosies pamazām likvidēt kronopu morālo pārākumu, Taču te viņi rūgti maldās. Kronopi audzina bērnus savā garā, un jau pāris nedēļu pēc dzimšanas mazuļiem izzūd jebkuri godību vaibsti.

ieraksts 8

Vakar veicu pēdējo, šīgada, garāko izbraucienu ar savu Būcefalu (divriteni). Biju nolēmis apmeklēt Vecāķus, kur “netīšām” satiku savu kolēģi. Nokļūstot pludmalē, aplūkojām, tā brīža, iecienītāku apskates objektu- beigtu roni. Izdevās arī komunicēt ar vietējo seksuālo minoritāti, kādu pensionāru, kurš centās nodibināt “tuvākas” attiecības, no kuram es laipni atteicos. Izbaudījuši vietējo kultūru, devāmies tālāk pa mitro liedagu Gaujas virzienā, nopētījām nūdistu arhitektūras šedevrus, tomēr nevienu iemītnieku, necilajās būvēs, nemanīju, laikam pārāk auksti viņiem. Tā minoties nonācām netālu esošajā Kalngalē, kur sabiedrotais pieprasīja atpūtu, jo jūtoties nedaudz saguris, kā jau radījumam, kurš reti lauž pedāļus, viņam tika tas piedots. Sēdējām un atpūtāmies. Kamēr kolēga atvilka elpu, es sāku ņemties ar savu Dianiņu

Neliela atkāpe, ar Dianu ir savādāk nekā ar visām tām spoguļo padarīšanām, jo ir jāatceras par diafragmas atvēruma lielumu, ilgumu un fokusu, pirms vēl kadra īstās ķeršanas, tādēļ, dažreiz, var sanāk ziepes, elementāri aizmirstot, vienu no šīm, labas bildes sastāvdaļām.

Uzņēmis dažus portretus, nolēmām braukt pa ceļu, ne liedagu. Bridām tik kāpās iekšā! Aiz kāpām bija mežs, kur varēja iznēsāties ar rumaku pa takām. Paklausot sabiedrotā ieteikuma- nomaldījāmies. Un sākās stumšana, iešana pa brikšņiem un maldīšanās. Veiksmīgi tikuši laukā no biezokņa, nonācām pie sliedēm, kuras arī veiksmīgi pārvarējām un nonācām sīkmežā, kuram cauri varēja redzēt asfaltēto Carnikavas ceļa pagriezienu uz Garciemu (pie pārbrauktuves). Izrāvušies no sīkmeža apskāvieniem, sākām ripināt uz Ķīšezera pusi, tad no Ķīšezera uz dzelzceļa staciju “Ziemeļblāzma”, kur tika nolemts izklīst, tika pavadīts biedrs līdz viņa alai Vecāķos. Pats sakopojis spēkus devos atpakaļ uz Pārdaugavas nomali. Kas arī tika izdarīts.

ieraksts 7

Rīt es kļūšu par lojālu kompānijas darbinieku, jo saņemšu smadzeņu skalošanu trīs stundu garumā, ar stāstiem par darbavietas mērķiem un uzdevumiem, kuriem ir jābūt svarīgiem arī man. Savādi ir tas, ka šo jauko štellīti, piedzīvošu tikai tagad, pēc(gandrīz) divu gadu darbošanās iekšienē. Grūti saprast, kā es tāds neapvārdots, varēju elpot korporatīvo gaisu.

ieraksts 6

Šodien, kādas bijušās studiju biedrenes draudzīgajā fotoalbumā, izlasīju frāzi: ” Pastāvēs,kas pārvērtīsies.(Raiņonkulis)”
Hmm, pie sevis nodomāju, man gan Jānis Pliekšāns asociējas ar Ilmāra Šlāpina izdoto grāmatiņu “Anekdotes par vidējo latvieti un Raini.” Un pie tā arī paliksim.



Kārtības
Rainis pieceļas vēlu. Nevingro. Apēd ābolus. Skumst. Aiziet uz teātri, tur neviena nav. Aiziet uz sapulci. Iesāk teikt runu, bet zālē izceļas nekārtības. Ierodas policija un visus izmet laukā. Rainis pateicas policistiem, pabeidz runu un dodas mājās. Apskata fotogrāfijas no Lugāno un saskumst pavisam.




Fotogrāfs: O. Mētra 13,7×8,7 cm