ieraksts 314

Bija foršs rīts, apmēram vienu grādu mīnusā, bet sirsniņu un sarkano prātu tirdīja doma par politisko migrāciju, tas ir aizmīties novēlēt par smukako sasuku Zemgalē, precīzāk Ozolniekos.


Pārdaugava
Mana iela, yo.
Turpināt lasīt “ieraksts 314”

ieraksts 312

Dažreiz liekas, ka pārcelties uz kaut kādu fcking Ņujorku būtu vieglāk, nekā sakārtot dzīvi dzimtajā Rīgā. Nē, es zinu, ka tur pat varētu sākt darīt ko tādu, ko īsti neviens uz vietas neprot, lai kļūtu par kāda trenda sastāvdaļu vai pat izveidotāju (baisi iedomīgi, ne?!). Lai gan, tās štelles, kas man ir padomā Rīgā toč nav, bet kaut kā pasmagi izrauties un uzsākt to ko vēlos. Protams, iespējams, tas ir arī tamdēļ, ka pašlaik man ir stabils darbs ar samērā sakarīgu algu, šim laika posmam un vietai, tomēr sirds urda, ka tā nedrīkst, jo miesa un gars sāk rūsēt. Esmu pat pasācis skatīties romantiskas filmas (#fail), piemēram vakar noskatījos The Ugly Truth, bet pašlaik lūru The Rebound, tikai vēl sākt taisīt pedikīru (…par ko es īstenībā šodien aizdomājos, ka moš pamēģināt), lai komrādi sāktu mani saukt par karalieni.

Un vēl, velobraucējam ir jābūt gariem matiem, kas pland vējā kā pinkainas lauvu papus krēpes. Jā!

ieraksts 305

Lai spētu redzēt tumsā ceļu bija jāizslēdz malduguns. Tad kopā, es un draudzene nakts, varējām mīt dubļus neviena netraucēti.
Es viņai saku: “ātrāk!” Bet šī klusējot aizsteidzas garām, virs manis atstājot mākoņus un lietu. Bet tam vairs nebija nozīmes, jo brīdī, kad zeme saplūda ar debesīm, vecie grēki no miesas tika aizskaloti prom, lai dotu vietu jauniem.

P.S.
Pagājušo nakti biju aizminies līdz Mangaļsalas mola viņam galam, kādi sešdesmit kilometriņi pa tumsu (šurpu, turpu) sanāca.