ieraksts 287

Prātu nomoka nemitīga iekāres cīņa ar saprātu, apzinos, kārojamais ir sasniedzams, tomēr sasniegšanas brīdī tas var var sākt šķist lieks un nevajadzīgs.

Dikti, dikti gribas fixiju, tam ir tikai dažas priekšrocības pār cita veida rumakiem — glance, stils un čakars. Pārējais ir tikai mīnusi, pieņemot ka čakarēšanās nav negatīvā puse. Redz, ikdienā ceļus brienu ar kalnu taku Bucefālu, kurš Rīgas pilsētvidei ir pat ļoti piemērots, jo priekšējai dakšai ir amīši (bedres, apmales un citas šaizes), riepas ir ar samērā izteiktu protektoru, jo miestā ir daudz smilšainu vietu, kur asfalts ir neredzēta un sveša suga, nevajag aizmirst par dubļu straumēm, ko Pārdaugavas urbanizācija piedzīvo lietus laikā. Tamdēļ pašreizējā izvēle liekas saprātīga un racionāla (šis gan ir baigais lamuvārds).

Fixijs, savukārt, ir joņošana bez bremzēm vārda tiešajā un pārnestajā nozīmē, tie ir ratu astotnieki reizi nedēļā, samērā bieži kritieni un nobrāzumi, vienvārdsakot ŌSM!

ieraksts 65

Accordéon
Šodien devos Centrālās dzelzceļa stacijas virzienā no Merķeļa ielas puses, te pie gājēju pārejas izdzirdēju pazīstamas skaņas. Tas bija “Amēlijas valsis” kuru uz sava akordeona spēlēja diezgan intelekta samaitāta paskata jaunietis. Pie sevis nodomāju: “Sūds par krīzi, jo ja šādi ļautiņi spēlē ko tik skaistu, tad mums ir nākotne!”