4. maijā mēs svinam mūsu brīvības dienu, tomēr gadu laikā “brīvību” valdošā kliķe ir spējusi ierobežot, cēlāku mērķu vārdā. Gribat piemēru? Kāda valstij vai pašvaldībai daļa, ja persona vēlas iemalkot grādīgo publiskā vietā (nepielejot acis)? Pilnīgi nekāda. Un šāds akts arī neapdraud apkārtējo ļaužu brīvības, jo viena vīna glāze vai kaus alus personu nepadara par lupatu, savukārt smēķēšana, kas aizvien ir atļauta publikās vietās, spēj ietekmēt apkārt esošo cilvēku pašsajūtu. Samērā netaisnīgi, ne? Tamdēļ aicinu ļaudis protestēt pret šo muļķīgo aizliegumu, 4. maijā ejot ielās, paņemt līdzi alkohola taru, kas būtu pildīta ar ūdeni, sulu vai limonādi (tik ne štengro), un brīžos, kad jums defilēs garām varas pārstāvji, sākt malkot līdzņemto dziru.

Protams, kliķes sargsuņi izjutīs pienākumu pārbaudīt trauku saturu, lai varētu jums izrakstīt soda kvīti, tādējādi norādot jūsu zemāko vietu mūsu sabiedrības hierarhijā. Tik viņiem šāda iespēja izpaliks, jo jūs neko neatļautu neveiksiet.

Kāds šai akcijai ir prognozējamais iznākums? Sieviņām un vīriņiem dzeltenajās vestēs apniks pārbaudīt godīgos pilsoņus, kuri dzer no nepareizajiem traukiem, pareizās vielas. Un tajā brīdī maisam gals būs vaļā, jo mums biedri, atkal būs iespēja iemalkot vīnu vai stoutu, foršajos vasaras vakaros, i Daugavmalā, i Rātslaukumā uz soliņa, un viena maza brīvībiņa tiks atgūta.

Vienmēr ir izbrīnījis, ka cilvēkus piesaista kas nezināms un nesaprotams, piemēram, tviterī ir divi lietotāji, pirmais anonīms un ar cēlu vārdu, otrajā uzrādos es pats, bez nekādas slēpšanās vai noklusēšanas. Tad redz, pirmais ļaužiem šķiet interesantāks, mazāk izraisa jautājumus (nav WTF momenta, pārsvarā netiek nejautāts kamdēļ tiek rakstītas tieši tādas domas un atziņas, jo viņi ar to rēķinās), bet ja tie paši teksti tiktu bīdīti ar manu vārdu, tad tiem neviens nepievērstu uzmanību, jo ļautiņu apziņā es būtu vien random džeks, kam gribas paburkšķēt.

Svētdien, kopā ar ģimeni, iekš Liepājas kinozāles, noskatījos Rio. Gandarījums ap 86%. Tomēr tas šoreiz nav būtiskākais, drīzāk gribēju jau laicīgi sašust par paredzamajām sekām, ko šī multene izraisīs. Tātad, viens no animācijas filmas vadmotīviem bija/ir dzīvnieku kontrabandisti un tirgotāji, kuri noķer savvaļas putnus, tos iesloga būros un tad nosūta uz zooveikaliem, lai šie sagūstītos putnus notirgo patērētājiem. Stāsts skaidrs? Pareizi būtu, ja sīcis ar sencīšiem pēcāk saprastu, ka turēt putnus būrī ir sadisms, diemžēl otrais vadmotīvs šo atziņu sačakarē, jo papagaiļu mīla ir parādīta tik salda un tīkama, tik ļoti personificējama ar cilvēka sajūtām, ka nerodas šaubas par neprātīgo un domāt nespējīgo patērētāju, kurš balstoties uz mirkļa pārdzīvojumu un sajutām, metīsies iekšā tuvākajā dzīvnieku tirgotavā, un iegādāsies sev mājās izklaides objektu.

Verdzība.

Kaut kāds negatīvisms valda, tracina cilvēku nekonsekvence un konformisms, vēl uz nerviem krīt lielīšanās ar izlasītajām grāmatām, bez maz tas it kā būtu baisais skils, ka ir uzmests skats Čomskijam (diemžēl nav ne smakas no spējas prātā izanalizēt izlasīto un paturēt svarīgāko). Un mana klusēšana nenozīmē, ka neesmu lasījis, vienkārši uzskatu lielībniekus par pajoliņiem. Man nav jāatsaucas uz citiem, lai palielinātu izteiktās domas svarīgumu.

Un vēl.
Māsas un brāļi, ja mēs neatzīstam savu esību, būtību un redzējumu, tad tūlītēji kļūstam līdzīgi Pēterim, kas gailim dziedot, noliedza biedrošanos ar Jēzu. Identitāte ir viena no personības sastāvdaļām, apgalvojot, ka negribi lai tiek karinātas birkas, pierādi savu nespēju atrast vietu šajā pasaulē, vai arī esi liekulis un melis, kas tikai spēlē teātri citu priekšā, patiesībā domājot pilnīgi citādi.