ieraksts 343

Kaut kad ļoti sen, sen ar Bernhardu sēdējām un dzērām alu, un sākām runāt par mūsu leksikā esošo vārdu kopu “es tevi mīlu!” (Bernharda gadījumā “jeg elsker deg!”) — secinājām, ka intravertajiem ziemeļu iedzīvotajiem, pretstatā anglosakšiem, kuri savu “love”, pievieno klāt, nereti, pilnīgi nejēdzīgi, šī frāze izsaka daudz dziļākas un patiesākas jūtas, jo izdabūt šos vārdus lauka no latvieša vai norvēģa nemaz nav tik viegli.

Apliecinājumu, manis paustajai domai, var sajust pašā vārdu izrunā, jo latviski tie skan smagi un monotoni, praktiski bez emocionālā piesitiena, pretstatā franciski (Je t’aime) vai, pat, vāciski (Ich liebe dich) — tajos jau ir ietverta kaisles dzirksts, kas padara vārdus vieglāk izsakāmus, tomēr reizē arī seklākus un tukšākus.