Mazais brālis(7) man(25) pavēstīja, ka šis esot īsts vīrs, jo viņš ēdot gaļu, bet es strādājot ar datoriem, jo esmu veģetārietis. Kad viņam taujāju, kas viņš gribētu būt, kad izaugs, tad saņēmu atbildi, ka viņš vēl nezinot, jo esot pārāk maziņš, lai domātu par tādām lietām.

Lai spētu redzēt tumsā ceļu bija jāizslēdz malduguns. Tad kopā, es un draudzene nakts, varējām mīt dubļus neviena netraucēti.
Es viņai saku: “ātrāk!” Bet šī klusējot aizsteidzas garām, virs manis atstājot mākoņus un lietu. Bet tam vairs nebija nozīmes, jo brīdī, kad zeme saplūda ar debesīm, vecie grēki no miesas tika aizskaloti prom, lai dotu vietu jauniem.

P.S.
Pagājušo nakti biju aizminies līdz Mangaļsalas mola viņam galam, kādi sešdesmit kilometriņi pa tumsu (šurpu, turpu) sanāca.

Būt par tādu kristīgi ievirzītu džekiņu īstenībā ir nereāli kruta, jo daudzas problēmas vari novelt uz Dievu, pašam ir iespēja laicīgi ņemt pēdu, pat nemēģinot iziet no situācijas cienīgi.
Piemēru?! Īzī pīzī! Puišelis draudzējas ar kādu meitēnu, viss notiek īsta mīlestība gaida ietvaros, rociņas, iespējams kāda naiva bučiņa un cita romantiska figņa. Bet tad purns izdomā, ka viņam konkrētais skuķis nepatīk (jā, draudziņu maiņa šādu džusīšu un džekiņu vidū ir augsta), tad viņš ņem uz bāž šai ausīs, ka viņiem nav lemts būt kopā, jo Dievs tā grib… un skuķēnam tik atliek to pieņemt. Viss vairāk nav ko pielikt, ne atņemt. Smuki.