Apjautu, ka katrs normāls sīcis, kurš dzimis Padomijā, ir triecies apkārt ar fixiju, līdz ar to, lielie tēviņi tikai māžojas, jo kamēr krutie lauza pedāļus, viņi sēdēja ratiņos un zīda knupi.

Prātu nomoka nemitīga iekāres cīņa ar saprātu, apzinos, kārojamais ir sasniedzams, tomēr sasniegšanas brīdī tas var var sākt šķist lieks un nevajadzīgs.

Dikti, dikti gribas fixiju, tam ir tikai dažas priekšrocības pār cita veida rumakiem — glance, stils un čakars. Pārējais ir tikai mīnusi, pieņemot ka čakarēšanās nav negatīvā puse. Redz, ikdienā ceļus brienu ar kalnu taku Bucefālu, kurš Rīgas pilsētvidei ir pat ļoti piemērots, jo priekšējai dakšai ir amīši (bedres, apmales un citas šaizes), riepas ir ar samērā izteiktu protektoru, jo miestā ir daudz smilšainu vietu, kur asfalts ir neredzēta un sveša suga, nevajag aizmirst par dubļu straumēm, ko Pārdaugavas urbanizācija piedzīvo lietus laikā. Tamdēļ pašreizējā izvēle liekas saprātīga un racionāla (šis gan ir baigais lamuvārds).

Fixijs, savukārt, ir joņošana bez bremzēm vārda tiešajā un pārnestajā nozīmē, tie ir ratu astotnieki reizi nedēļā, samērā bieži kritieni un nobrāzumi, vienvārdsakot ŌSM!

Citi brauc ar sabtransu un lasa grāmatas, vismaz es tā ceru, jo savādāk tas būtu izcili nelietderīgi pavadīts laiks, bet man šis mirklis iet secen, minoties diemžēl nesanāk, vismaz pagaidām. Toties man ir iespēja lēkāt pa apmalēm, ieklausīties pilsētā, lamāties ar šoferiem, kuri bieži saņem vējstiklā manu vidējo pirkstu. Un jā, zīlīšu papi dzied pat stingrā salā.

Dienas prieciņš, Sam Javanrouh nesējas pa pilsētu ar veļuku un pie reizes to nofilmē ar Canon 5D Mark II. Video te.