Vakar ar saviem stāstiem nokaitināju Mākoņtēvu, jo brīdī kad devos mājup no virpotavas, ūdeņi sapludināja zemi ar debesīm.
Tomēr atļaušos apgalvot, ka lietus norūda raksturu! Ja iesākumā es nedaudz činkstēju par lietus lāsēm, kas skāra manu ādu un apģērbu, tad nobeigumā jau ar savu Būcefalu droši triecos dziļākajās peļķēs, ņirgdams acīs Mākoņtēvam.

Lai spētu redzēt tumsā ceļu bija jāizslēdz malduguns. Tad kopā, es un draudzene nakts, varējām mīt dubļus neviena netraucēti.
Es viņai saku: “ātrāk!” Bet šī klusējot aizsteidzas garām, virs manis atstājot mākoņus un lietu. Bet tam vairs nebija nozīmes, jo brīdī, kad zeme saplūda ar debesīm, vecie grēki no miesas tika aizskaloti prom, lai dotu vietu jauniem.

P.S.
Pagājušo nakti biju aizminies līdz Mangaļsalas mola viņam galam, kādi sešdesmit kilometriņi pa tumsu (šurpu, turpu) sanāca.

Apjautu, ka katrs normāls sīcis, kurš dzimis Padomijā, ir triecies apkārt ar fixiju, līdz ar to, lielie tēviņi tikai māžojas, jo kamēr krutie lauza pedāļus, viņi sēdēja ratiņos un zīda knupi.

Prātu nomoka nemitīga iekāres cīņa ar saprātu, apzinos, kārojamais ir sasniedzams, tomēr sasniegšanas brīdī tas var var sākt šķist lieks un nevajadzīgs.

Dikti, dikti gribas fixiju, tam ir tikai dažas priekšrocības pār cita veida rumakiem — glance, stils un čakars. Pārējais ir tikai mīnusi, pieņemot ka čakarēšanās nav negatīvā puse. Redz, ikdienā ceļus brienu ar kalnu taku Bucefālu, kurš Rīgas pilsētvidei ir pat ļoti piemērots, jo priekšējai dakšai ir amīši (bedres, apmales un citas šaizes), riepas ir ar samērā izteiktu protektoru, jo miestā ir daudz smilšainu vietu, kur asfalts ir neredzēta un sveša suga, nevajag aizmirst par dubļu straumēm, ko Pārdaugavas urbanizācija piedzīvo lietus laikā. Tamdēļ pašreizējā izvēle liekas saprātīga un racionāla (šis gan ir baigais lamuvārds).

Fixijs, savukārt, ir joņošana bez bremzēm vārda tiešajā un pārnestajā nozīmē, tie ir ratu astotnieki reizi nedēļā, samērā bieži kritieni un nobrāzumi, vienvārdsakot ŌSM!