ieraksts 329

Vienmēr ir izbrīnījis, ka cilvēkus piesaista kas nezināms un nesaprotams, piemēram, tviterī ir divi lietotāji, pirmais anonīms un ar cēlu vārdu, otrajā uzrādos es pats, bez nekādas slēpšanās vai noklusēšanas. Tad redz, pirmais ļaužiem šķiet interesantāks, mazāk izraisa jautājumus (nav WTF momenta, pārsvarā netiek nejautāts kamdēļ tiek rakstītas tieši tādas domas un atziņas, jo viņi ar to rēķinās), bet ja tie paši teksti tiktu bīdīti ar manu vārdu, tad tiem neviens nepievērstu uzmanību, jo ļautiņu apziņā es būtu vien random džeks, kam gribas paburkšķēt.

ieraksts 308

Kad biju maziņš, tad mana ikdiena bija daudz interesantāka, es brīvi skraidīju pa piemājas pļavu, kur tagad ir sabūvētas mājas, vasaras beigās aizminos uz blakus kvartālu, jo tu bija labības lauki ar kulšanai gatavām vārpām, tālumā (dziļāk Mārupē) varēja jau dzirdēt sarkano kombainu rūkšanu. Pašlaik lauku vietā ir nesmukas un tukšas mājas, kas tika saceltas treknajos gados, dažiem cenšoties izlikties par snobiem, tamdēļ paņemot bankā kredītu, lai iegūtu tiesības mitināties reģipša kastē, kam ar gaumīgu arhitektūra nebija un nav nekā kopēja.
Nē, arī rotaļāšanās istabā bija citādāka, maniem konstruktoriem, gan metālā (nu, tie kurus vajadzēja skrūvēt kopā ar skrūvēm), gan plastmasas, uz kastēm nebija bilžu, lai parādītu to kādai jābūt iznākuma formai, pretēji tagad visi tie LEGO veidīgie sīčiem jau iebaro noteiktas formas, gatavus un stereoskopiskus risinājumus.

Pasauli var izglābt tikai linux kernelis un piparmētru tēja.